(18.11.1923. – 22.07.2026.)
Dobeles novada pašvaldība un novadnieki izsaka līdzjūtību tuviniekiem, mūžībā aizsaucot dobelnieku, Latvijas patriotu un sabiedrisko darbinieku Laimonu Ezergaili.
Līdz ar Laimona Ezergaiļa aiziešanu noslēdzas vesela laikmeta lappuse – viņš bija viens no pēdējiem leģionāriem Latvijā, kurš cauri visam gadsimtam spēja saglabāt un nodot nākamajām paaudzēm dzīvu liecību par mūsu tautas smagākajiem vēstures brīžiem. Viņš bija vīrs ar apbrīnojamu dzīvesspēku, asu prātu un neizsīkstošu enerģiju, kurš 2023. gada rudenī, 18. novembrī, nosvinēja savu simtgades jubileju.
Laimons bija dzimis vidzemnieks – nācis no Dzērbenes pagasta, kur pavadīja jaunības gadus. Vēlāk ģimene pārcēlās uz Valmieras pusi, Kauguru pagastu, kur tēvs bija izveidojis mūsdienīgu 100 hektāru jaunsaimniecību. Jaunā puiša nākotnes plānus un mācības Priekuļu lauksaimniecības vidusskolā pārtrauca Otrais pasaules karš. 1943. gada rudenī Laimons uzsāka dienestu 319-F. policijas bataljonā.
Karavīra gaitas sākās ar smagu 1943.–1944. gada ziemu, kad bataljons apsargāja stratēģiski svarīgo dzelzceļa līniju posmā no Idricas līdz Sebežai, nakts stundās patrulējot gar sliedēm. 1944. gada sākumā Laimons kā vienīgais no bataljona tika nosūtīts uz instruktoru kursiem Bolderājā.
Tā paša gada vasarā, kad Frontes līnija strauji pietuvojās Latvijai, bataljonu pārsvieda uz Bausku Mūsas krastu aizstāvēšanai. Tur, 1944. gada augusta kaujās, Laimons guva smagu ievainojumu plaukstā – lode viņu skāra tieši tajā mirklī, kad viņš bija pacēlis roku, lai mestu granātu pretinieka virzienā. Pēc ārstēšanās hospitālī Rīgā un evakuācijas uz Poliju, Laimons brīvprātīgi pieteicās mācībām artilērijas instruktoru skolā. Tā viņš nokļuva Čehoslovākijā, netālu no Vācijas robežas, kur 1945. gada februārī pieredzēja vēsturisko un postošo Drēzdenes bombardēšanu, virs galvām dienu un nakti dūcot sabiedroto lidmašīnām.
Kā uzticīgs leģionāru organizācijas "Daugavas Vanagi" biedrs, Laimons visu savu atlikušo mūžu veltīja nacionālā patriotisma un karavīru brālības vērtību uzturēšanai. Līdz pat pēdējiem mūža gadiem viņš uzticīgi mēroja ceļu uz Lestenes brāļu kapiem, lai noliktu ziedus un godinātu kritušo piemiņu.
Kopš aizvadītā gadsimta piecdesmitajiem gadiem Laimons par savām mājām sauca Dobeli. Viņa organizatora talants, nerimstošais raksturs un vēlme vienmēr būt kustībā atstājusi neizdzēšamas pēdas pilsētas saimnieciskajā un sabiedriskajā dzīvē. 13 gadus viņš godprātīgi un ar pilnu atdevi vadīja Dobeles inkubatoru staciju, kā arī strādāja citos amatos. Laimons bija aktīvs sabiedriskajā darbā, darbojās vietējā mednieku kolektīvā un nekad neprata vienkārši atpūsties.
Arī pēc simts gadu sliekšņa sasniegšanas sirmais kungs saglabāja možu garu, sekoja līdzi jaunākajām ziņām Latvijā un pasaulē, priecājās par sava dārza raženo riekstkoku un ar lepnumu atcerējās savus dzīves tālākos ceļojumus līdz pat Vladivostokai un Vašingtonai, kur savulaik apciemoja ASV dzīvojošo māti un māsu.
Savā simtajā dzimšanas dienā, Dobeles novada domes apbalvojuma “Goda zīme” pasniegšanas sarīkojumā koncertzālē “Zinta”, visa zāle kājās stāvot un dziedot sumināja Laimonu Ezergaili apaļajā jubilejā. Tas bija aizkustinošs brīdis, kurā izskanēja visas novada kopienas cieņa un pateicība par viņa ilgo un svētīgo mūžu.
Lai viegls aizsaules ceļš un mūžīgs miers!
(no Dobeles novada muzeja krājuma)
(no Dobeles novada muzeja krājuma)
(no Dobeles novada muzeja krājuma)
(no Dobeles novada muzeja krājuma)
(no Dobeles novada muzeja krājuma)
(no Dobeles novada muzeja krājuma)
(no Dobeles novada muzeja krājuma)
(no Dobeles novada muzeja krājuma)
(no Dobeles novada muzeja krājuma)