Vispārīga informācija

Platība

80.57 km2

Iedzīvotāju skaits

1695 (pēc PMLP datiem uz 01.01.2021.)

Lielākās apdzīvotās vietas

Šķibe, Miltiņi, Bērze

Bērzes pagasta teritorija aizņem 8062 ha lielu platību, kas atrodas plašā Zemgales līdzenuma dienvidaustrumu daļā. Augstākā vieta ir 28,2 m virs jūras līmeņa. Bērzes pagasts robežojas ar Dobeles pilsētu, Dobeles, Krimūnu un Jaunbērzes pagastiem Dobeles novadā, kā arī ar Glūdas un Līvbērzes pagastiem Jelgavas novadā.

Pagasta teritorijai cauri plūst Bērzes upe, kuras  garums pagasta robežās ir 26 km. Pagasta teritoriju šķērso 1. šķiras autoceļi Jelgava – Dobele, Dobele – Jaunbērze – Rīga, Jelgava – Bērze – Dobele. Bērzes pagastā ir bagāts kultūrvēsturiskais mantojums – daudz arhitektūras un mākslas pieminekļu, kā arī piemiņas vietas, kur savulaik dzīvojuši valstī pazīstami un nozīmīgi cilvēki.

Bērzes pagasts (līdz 1939. gadam saukts Bērzmuiža) izveidojās jau cariskās Krievijas laikā, kad Krievijā pēc vispārējās dzimtbūšana atcelšanas 1861.gadā tika veidotas vietējās pašpārvaldes institūcijas un guberņas sadalīja apriņķos un pagastos. Toreiz Bērzmuižas pagasts ietilpa Kurzemes guberņas Dobeles apriņķī un ietvēra vairāku bijušo muižu (Udzes, Bērzmuižas, Kreijas un Līves) teritorijas.

Pats nosaukums Bērzmuiža pirmo reizi vēstures dokumentos ir minēts 1492. gadā, kad  tagadējā Bērzes pagasta teritorija vēl ietilpa Livonijas ordeņa valsts sastāvā.

Līdz 1940. gada 17. jūnijam Bērzes pagasta teritorija ir bijusi daudz savādāka nekā šodien, jo toreiz Bērzes pagastā ietilpa arī liela daļa tagadējā Jaunbērzes, kā arī Līvbērzes un Glūdas pagastu teritorijas. Toreizējais Bērzes pagasts ietilpa Jelgavas apriņķa teritorijā. Ar 1950. gada 1. janvāri, pēc teritoriālās reformas, kad 19 apriņķu vietā tika izveidoti 56 rajoni, veco Bērzes pagastu sadalīja vairākos ciemos un veidoja jaunas vietējo pašvaldību teritoriālās robežas. No daļas Bērzes pagasta, Šķibes pagasta un Dobeles pagasta izveidoja Austrumu un Bērzes ciema padomes. Teritoriālie grozījumi notika 1977. gada 1. aprīlī, kad izveidoja Austrumu ciemu (tagadējo Bērzes pagastu) pašreizējās robežās.

Patreizējā Bērzes pagasta teritorijā padomju laikā atradās padomju saimniecība "Šķibe", kolhozi "Zelta druva" un "Bērzaine", tāpēc arī vēsturiski izveidojušies trīs centri ar ciemiem - Šķibes ciemu, Miltiņu ciemu un Bērzes ciemu. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, tāpat kā lielākajā daļā Zemgales līdzenuma, bija izveidojušās spēcīgas lauku saimniecības un tipiskas latviešu lauku sētas - gan spēcīgas vecsaimniecības, gan jaunas un dzīvotspējīgas jaunsaimniecības, kuras izveidojās pēc 1922. gada zemes reformas. Tieši šo apstākļu dēļ Bērzes pagastu visai smagi skāra iedzīvotāju deportācijas 1941. gada 14. jūnijā un 1949. gada 25. martā, kuru rezultātā daudzas mājas palika tukšas un zeme neapstrādāta. Pēc 1949. gada marta, sākoties vienlaidus kolektivizācijai, lai nodrošinātu nepieciešamo darba spēku, uz Zemgales līdzenumu no Krievijas un sevišķi no Baltkrievijas tika ievests lētais darba spēks. Tāpēc, sevišķi padomju saimniecībā "Šķibe", ieplūda daudz slāvu izcelsmes cilvēku, kuru pēcnācēji vēl joprojām dzīvo pagasta teritorijā.

Pēdējie teritoriālie grozījumi notika 2009.gada 1.jūlijā, kad pēc administratīvi teritoriālās reformas īstenošanas Bērzes pagasts tika iekļauts Dobeles novada administratīvajā teritorijā.

Sveicot Latviju simtgadē, K. Ulmaņa piemiņas muzejs “Pikšas” informē, ka par godu jubilejas gadam ir plānots izdot grāmatu par “Pikšu” muzeja vēsturi, izceļot vairākus nozīmīgus Latvijas vēstures simbolus un personības – Kārli Ulmani,  Gunāru Ulmani, tautas Atmodas laiku un turīgās Zemgales zemnieku sētu. 

Kārlis Ulmanis (1877 – 1942) ir viena no pretrunīgāk vērtētajām Latvijas vēstures personībām. Viņš bija viens no valsts izveidotājiem, pirmais Latvijas Pagaidu valdības vadītājs un vairākkārtējs Latvijas Ministru prezidents, organizēja 1934.gada 15. maija apvērsumu, kļūstot par pirmo un vienīgo Latvijas diktatoru (tautā sauktu Vadoni), tādejādi uzņemoties vienpersonisku atbildību par Latvijas valsts nākotni.

K. Ulmaņa personība un sabiedrībā glabātās atmiņas par viņu, spilgtu lomu nospēlēja Atmodas laikā, kad viņa dzimtās mājas “Pikšas” uz tautas emocionālā pacēluma viļņa kļuva teju par kulta vietu. Tika ziedoti materiāli Vadoņa piemiņas vietas sakopšanai, notika entuziastu grupu organizētas talkas un no Krievijas, Krasnojarskas novada uz Latviju atsaukts “Pikšu” sētas tiešais mantinieks, Kārļa Ulmaņa brāļa mazdēls, Gunārs Ulmanis. Tā deviņdesmito gadu sākumā, vienā no savulaik turīgākajām un vēlāk pilnībā izpostītajām Zemgales paraugsētām, tika likti pamati Kārļa Ulmaņa piemiņas muzejam “Pikšas”.

Gunārs Ulmanis (1935 - 2017) “Pikšās” nokalpoja vairāk nekā divdesmit piecus gadus un turpināja strādāt vēl pēdējās savas dzīves dienās, dodot uzdevumu izdot grāmatu par “Pikšu” muzeja vēsturi. Sniedzot interviju vien pāris nedēļas pirms aiziešanas mūžībā, viņš izceļ dzimtas mājas kā kopīgu tautas likteņa simbolu, laikmeta barometru, sarežģīto muzeja vēsturi komentējot šādi:

“Sākumā jau visi bija pakļauti tautas atmodai. Dzīvoja, izejot no tā kopējā emocionāla pacēluma. Neviens neuzdeva tādus jautājumus, vai Kārlis Ulmanis ir labs vai slikts. Vai patriotisms ir labi, vai slikti. To neprasīja, jo tas bija skaidrs pats par sevi. Bet laiki mainījās. Kas mainījās? Izrādījās, ka Kārlis Ulmanis priekš tautas nav tāda personība, kuru tā vienbalsīgi var celt kā simbolu. Tas pirmām kārtām. Tagad pastāv sabiedrībā pretrunīgi viedokļi. Jā, tas taču ir Latvijas valsts dibināšanas un pirmās brīvvalsts laika galvenais simbols. Bet kāpēc tad mēs te 26 gadus tā mokāmies ar “Pikšu” muzeja profilu un eksistenci? Kāpēc? Tas ir tas fakts. Pārējais ir filozofija.”

Šodien “Pikšu” sēta ir latviskā patriotisma simbols, platforma, kurā runāt par ētiskajām vērtībām, Latvijas jaunatnes vidū pozicionējot Ulmaņu dzimtas mājas kā priekšzīmīgu 20.gs. 20.-30. gadu lauku saimniecību, arī kā unikālu Atmodas laika pieminekli Kārlim Ulmanim. Valsts tehniskās uzraudzības aģentūra informē, ka par godu Latvijas simtgadei ir plānots izdot grāmatu par “Pikšu” muzeja vēsturi, izceļot vairākus nozīmīgus Latvijas vēstures simbolus un personības – Gunāru Ulmani,  Kārli Ulmani, tautas Atmodas laiku un zemnieku sētu, kas laikmeta griežos piedzīvoja gan saimniecisko spozmi, gan tikusi pilnīgi izpostīta, beigās kā muzejs nonākot sabiedrības sociālpolitiskā un vēsturiskā diskursa dzirnakmeņos.

Savā pēdējā intervijā, strādājot pie topošās “Pikšu” muzeja vēstures grāmatas, intrigu par topošu izdevumu rosina Gunārs Ulmanis. Laikmetā, kad dzīvojam bez Vadoņa, viņš aicina uzņemties kolektīvu atbildību par nacionālajām vērtībām: “Bet kas būs tālāk? Tas ir galvenais jautājums. Vai mēs būsim kultūras nams, piemineklis Kārlim Ulmanim vai lauksaimniecības muzejs. Te būtu jārunā ar muzejniekiem, ar inteliģenci, vēsturniekiem, izglītotājiem. Kā runāt par to pašu vēsturi? Kādos amatos un stāvos ir interese par Kārli Ulmani vai viņa dzimtajām mājām? Varbūt mums viņš jāpasniedz sabiedrībai ar smukām ilustrācijām un interesantām diskusijām. Varbūt tad būs kāda interese.”