Dobeles novada muzejs tieši dienu pirms Ziemassvētkiem uz Dobeli no Hanoveres Vācijā atvedis un krājumā uzņems gleznotāja, impresionista Zigfrīda Aleksandra Bīlenšteina, izcilā Dobeles mācītāja Augusta Bīlenšteina dēla, gleznu “Zvejnieks”.
Bīlenšteinu ģimenē 1869. gadā Dobelē pasaulē nāca mākslinieks, vēlāk Baltijā labi pazīstamais impresionists un grafiķis Zigfrīds Aleksandrs Bīlenšteins. Jau no bērnības viņam piemita mākslinieka talants, kuru vēlāk pavērās iespējas arī attīstīt. Bīlenšteinu dēli līdz 15 gadu vecumam mācījās mājās un tad devās skoloties tālāk. Zigfrīds devās tepat uz Jelgavu, kur pabeidza reālģimnāziju. Pēc tās divus gadus mācījās St. Pēterburgas kadetu skolā, kurā ieguva pamatzināšanas iespējamai militārajai karjerai.
Tomēr māksla jauno Bīlenšteinu vilināja vairāk un 1891. gadā viņš uzsāka mācības Leipcigas Karaliskajā mākslas akadēmijā, pēc diviem gadiem pārejot uz Veimāras Lielhercoga mākslas skolu.
Veimāras mākslas skolā Bīlenšteinam paveicās ar mācīšanos pie pazīstamā animālista Alberta Brendela. Dabas un dzīvnieku motīvi vēlāk ieņem nopietnu vietu Bīlenšteina mākslā (tas redzams gleznās “Aļņi”, grafikā “Aitu ganāmpulks”). Pēc Brendela nāves Bīlenšteins mācījies pie portretista Maksa Tedi. Tāpat Zigfrīds Bīlenšteins Veimāras skolā paspēja mācīties pie Aristīda Sortorio – itāliešu animālista un ainavista. Veimāras skola 19. gadsimta otrajā pusē bija atvērta jaunajiem glezniecības strāvojumiem un ietekmēja arī jauno Bīlenšteinu.
1897. gadā Bīlenšteins pabeidza mācības un atgriezās dzimtenē, kur iekļāvās rosīgajā 20. gs. sākuma kultūras dzīvē. 1903. un 1904. gadā notika Bīlenšteina personālizstādes Jelgavā un Rīgā. 1904. gadā dibinājis saviesīgo biedrību “Kunstecke” (mākslas stūrītis) un vēlāk bijis aktīvs Baltijas Mākslinieku savienības biedrs.
Bīlenšteins ne tikai gleznoja, zīmēja un ilustrēja iespieddarbus, bet nodarbojās arī ar restaurāciju. 1895. gadā viņš restaurēja Dobeles baznīcas vienu no izcilākajiem un nozīmīgākajiem interjera priekšmetiem – ap 1610. gadu meistara Bērenta Bodekera izgatavoto epitāfiju Filipam Drahefelsam. Tas, ka, tolaik vēl mākslas students būdams, Zigfrīds veica šādu darbu, noteikti skaidrojams ar faktu, ka baznīcas draudzes gans tobrīd joprojām ir viņa tēvs, kas nopietni gatavojās baznīcas togad svinamajai 400 gadu jubilejai un nodarbojās ar baznīcas uzpošanu nozīmīgajam pasākumam. Kā vēl viens restaurācijas darbs ir zināma 1907. gadā Zigfrīdam Bīlenšteinam uzticētā Lazdonas baznīcas alatārgleznas “Kristus pie krusta” atjaunošana.
Pēc Pirmā pasaules kara māksliniekiem saruka pasūtījumu apjoms, pilsoniskās aprindas piedzīvoja pēckara ekonomiskās grūtības. Vācbaltiešu glezniecība no izstāžu glezniecības kļuva par mājas glezniecību. Bīlenšteins sāka strādāt par zīmēšanas un mākslas skolotāju Zalcmana skolā un Klasiskajā ģimnāzijā. Paralēli viņš turpināja gleznot un viņa gleznas greznoja daudzus mājokļus. Tika gleznotas ainavas, pēc pasūtījuma tapa portreti un interjera zīmējumi.
1930. gadā Zigfrīds Bīlenšteins ilustrējis Oskara Grosberga darbu “Latvija. Zeme un ļaudis”, arī trīsdesmitajos gados turpinājis piedalīties izstādēs, iecienīti bijuši viņa darinātie exlibri.
Zigfrīds Bīlenšteins bija precējies ar Stefāniju Valēriju Augusti fon Erdbergu-Krozencijevsku, ģimenē sauktu par Štefiju. Viņa raksturota kā skaista, gudra, ekscentriska, ļoti spilgta sieviete, kas bieži bijusi vīra modele, kuru gleznojuši arī citi mākslinieki. 20. un 30. gados ekstravagantais pāris dzīvoja Alberta ielā – Jaņa Rozentāla dzīvoklī – darbnīcā.
Kaut arī Zigfrīds bija pilnībā iesakņojies Rīgas dzīvē un kopā ar sievu bija cienīti un mīlēti Rīgas mākslas sabiedrības locekļi, pienākot 1939. gadam Bīlenšteini sekoja citiem vācbaltu cilvēkiem un devās bēgļu gaitās. Domājams, ka Alberta ielas dzīvoklī palika daļa gleznu, bet to liktenis nav zināms, daļa darbu tika vesti līdzi, taču noliktavas tika sabombardētas un arī šie mākslas darbi gāja bojā.
Kara laikā līdz pat 1945. gadam Bīlenšteini apmetās Poznaņā Polijā, 1945. gadā devās tālāk bēgļu gaitās uz Zenftenbergu, uz kuru devušies jau ar vienu rokas bagāžas somu vien. Štefija nomira 1946. gadā. Zigfrīds Bīlenšteins aizsaulē devās 1949. gadā - divas dienas pirms savas 80. jubilejas.
Līdz šim mākslinieka dzimtās pilsētas – Dobeles - muzejā nebija neviena Zigfrīda Bīlenšteina oriģināldarba. Nu uz Dobeli no Hannoveres nogādāta mākslinieka glezna “Zvejnieks”. Gleznas pirmais īpašnieks bijis inženierzinātņu doktors, fotogrammetrijas un ģeodēzijas profesors Alvils Buholcs; pēc došanās mūžībā, glezna novēlēta profesora māsīcai, kuras ģimenes īpašumā tā līdz šim atradusies. Nu, saprotot gleznas kultūrvēsturisko nozīmi, ģimenes pārstāvis, glaznas īpašnieks Dr. Hermann Liebkowski no mākslas darba šķīries par labu Dobeles novada muzejam. To iegādājusies Dobeles vēstures biedrība, kas gleznu nodevusi muzeja krājumam.
Muzejs pateicas Dobeles vēstures biedrībai par palīdzību gleznas iegādē un saka lielu paldies muzeja atbalsta komandai Vācijā par gleznas transportēšanu uz Latviju.
Liels paldies par iedrošinājumu mākslas zinātniecei Ingrīdai Burānei, tulkotājai, Bīlenšteinu dzimtas pētniecei Inārai Korsakai, Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta direktorei Kristiānai Ābelei un Mencendorfa nama vadītājai Ilonai Auderei.
Kopīgiem spēkiem mūsu muzeja krājums papildināts ar nozīmīgu darbu!