?!XJautājumi un ierosinājumi
Image CAPTCHA
Ierakstiet simbolu virkni, kas redzama attēlā.
X
Jautājumi un ierosinājumi
Image CAPTCHA
Ierakstiet simbolu virkni, kas redzama attēlā.

Otrais pasaules karš piemiņas vietās un drupās

Adrese: 
Dobeles, Auces, Saldus novads

Maršruts: Annenieki – Biksti – Lielauce – Kokmuiža – Striķi – Saldus

Maršruta garums: ap 90 km

Ceļojums pagātnes notikumos sākas jau Rīgas - Liepājas šosejā (P 109) aiz Apšupes krustojuma. Kreisajā pusē pazibējušais piemiņas akmens 1944.gada Ziemassvētku kaujām un latviešu leģionāriem ir kā prologs stāstam par traģiskajiem notikumiem, kas risinājušies šajā apkaimē Otrā pasaules kara beigu posmā. Informācija par maršrutu + 371 26136682.

Pirmā ilgākā pietura būs Rumbās – Liepājas šosejas 52. kilometrā. Te 1991.gadā ir uzstādīts piemiņas akmens Kurzemes cietokšņa aizstāvju piemiņai. Tā autors – tēlnieks Ojārs Feldbergs.

1944.gada Ziemassvētkos te, bijušās Rumbu muižas vietā, notika sīvas kaujas starp Kurzemes cietokšņa aizstāvjiem un padomju armiju. Rumbu mājas un plašais parks 19 reizes gāja no rokas rokā. Kamēr leģionāri cīnījās pret desmitkārtīgo pārspēku, apmēram 300 000 latviešu bēgļu, kas tajā laikā atradās Kurzemē, guva iespēju emigrēt.

No muižas ēkām vairs nekas nav palicis pāri, saglabājušās tikai divas alejas, kas vedušas uz bijušo muižas centru. Dziļāk parkā redzams tēlnieka Ģirta Burvja veidotais piemineklis "Sarkanais pret brūno” – divi sašķelti akmeņi ar akmenī iecirstiem lielkauju norises laikiem. Rumbās ir ierīkota atpūtas vieta, kuru kopj nacionālie karavīri. Atceres dienās te satiekas bijušie cīnītāji un viņu tuvinieki, tiek kurināts ugunskurs un pie tā risinātas sarunas. 

1944.gada Ziemassvētku kaujas, kas no 23. līdz 31.decembrim notika Pienavas, Džūkstes un Lestenes apkaimē, bija vienas no lielākām un traģiskajām kaujām Latvijas teritorijā. Pretējās pusēs uz dzīvību un nāvi cīnījās latviešu karavīri, vairums no viņiem ar varu iesaukti karojošo valstu armijās: latviešu leģionāru 19. un vācu gaisa spēku 21.divīzija vienā pusē un desmit padomju divīzijas, divas no kurām veidoja 130. Latviešu strēlnieku korpusu, otrā pusē. Uzbrucēju uzdevums bija pārraut Kurzemes aizstāvju nocietināto fronti un ar tankiem izlauzties uz Ventspili.

Tā bija kārtējā traģiskā vēstures lappuse, kad svešas varas dēļ latvietis cīnījās pret latvieti. No 1944.gada augusta līdz 1945.gada pavasarim sarkanajā armijā no Vidzemes un Latgales nelikumīgi mobilizēja un uz Kurzemes fronti nosūtīja 57 422 vīriešus, kuriem bija izdevies izvairīties no vācu armijas. Tūkstoši krita kaujās, tika apbedīti padomju karavīru kapsētās vai palika guļot mežos, neskaitāmi cīnītāji pazuda bez vēsts. 

       Tūlīt arī ceļu krustojums. Nogriežoties pa kreisi, nokļūsim Dobelē, bet, izvēloties labo pagriezienu, pēc 9 km iebrauksim Lestenē, kur Lestenes Brāļu kapi.

Lesteni var apmeklēt arī atpakaļceļā no Saldus. Brāļu kapu memoriāls atklāts un iesvētīts 2003.gada septembrī un ir kļuvis par valsts nozīmes piemiņas vietu. Vairāku gadu garumā kapos no dažādām apbedījumu vietām ir pārapbedīti kritušie leģionāri. Viņu skaits šobrīd sasniedz vairāk nekā 1150. Granīta plāksnēs uz augstajām sienām, kas aptver kapsētu, iegravēti cīņās kritušo karavīru vārdi un uzvārdi. Par viņiem skumst "Dzimtene Māte Latvija", ko piemineklī kapu centrā ir izkalusi tēlniece Arta Dumpe.

Turpat līdzās kapsētai - Lestenes baznīca, kas tikusi sašauta kara un postīta padomju laikā, tagad tiek atjaunota. Ēkā otrpus ceļam iekārtota Kurzemes cietokšņa piemiņas istaba - Zantē izvietotā Kurzemes cietokšņa muzeja filiāle. Te var gūt plašāku ieskatu par Ziemassvētku kaujām un Brāļu kapu izveidošanas vēsturi.

       Bet mēs, kā paredzēts maršrutā, braucam uz priekšu. Pirms Anneniekiem ceļa labajā pusē debesīs iezīmēsies baznīcas tornis ar apzeltītu gaili smailes galā.

Annenieku luterāņu baznīca uzbūvēta 18.gs. vidū, padomju laikā izdemolēta, vairākkārt pirms un pēc tam remontēta. Jauno baznīcas interjeru kā savu diplomdarbu draudzei 2000. gadā dāvināja Rīgas Amatniecības vidusskolas absolventi.

       Kauju lauks pie bijušajām Kambaru mājām ceļa posmā starp Anneniekiem un Kaķeniekiem ir vēl viena traģiska vieta.

Norādes zīmes uz to nav, asajā ceļa līkumā jāmēģina nogriezties lauku celiņā pa kreisi un pabraukt apmēram kilometru, līdz uzkalniņā starp Zemgales līdzenajiem laukiem ieraudzīsiet pieminekli ar jaunieša un meitenes bareljefiem. To šurp no kādas bijušās krievu karavīru kapsētas pārvietoja padomju laikos, godinot 1945.gada šajā vietā 23. - 25. janvārī kritušos.

Taču, kā stāstījuši aculiecinieki, pēc kaujas kritušo godināšana gan nav notikusi. Vēl 1945. gada pavasarī un vasarā lauki pie Kambaru un Īlenu mājām bijuši kā nosēti ar kritušo sarkanarmiešu augumiem, dažviet tie pat veidojuši vaļņus cilvēka augumā. Krievu virsnieki nav ļāvuši kritušos savākt un apbedīt, jo tie esot no soda bataljona, lai sapūstot tāpat. Tikai pēc vairākiem mēnešiem šķūtniekiem likts uzlasīt to, kas vēl palicis pāri. Vietējie ļaudis, laukus arot, vēl gadiem ilgi uzgājuši cilvēku kaulus. Tāda baisa vieta. Un arī kauja bezjēdzīga, nežēlīga, kurā Vidzemes un Latgales vīri un zēni kā „lielgabalu gaļa" pāri klajiem laukiem dzīti tiešā uzbrukumā. Tiek lēsts, ka 1945.gada janvāra kaujās kritušo sarkanarmiešu skaits varēja sasniegt 2000 - 3000 cilvēku. Kurzemes katla frontes līnija aiz sevis atstāja līķu kalnus un izpostītas, nodedzinātas brīvvalsts laika Zemgales bagātās saimniecības.

       Liepājas šoseja izskrien cauri Kaķeniekiem, kas biežiem braucējiem ir zināmi ne tikai kā Dobeles novada Annenieku pagasta centrs, bet arī kā rosīga ceļmalas tirdzniecības vieta.

Ciematā padomju gados apmetās no Krievijas un Baltkrievijas atbraukušie, kuri te kopa cūkas un padomju saimniecības tīrumus, Līdzi atvestas arī vietējās tirgošanās tradīcijas, tāpēc abās ceļa malās iet vaļā andele. Uz galdiņiem, ratiņiem un knūpus apgāztiem spaiņiem grēdās salikti āboli, sēnes, kartupeļi un citi dārzeņi un ogas atkarībā no sezonas piedāvājuma.

       Turpat Kaķeniekos brūnā norādes zīme aicinās nogriezties uz Zebrus ezeru, līdz kuram pāris kilometru.

Patiešām, kāpēc neaizbraukt pārliecināties, ka tas nudien ir lielākais un skaistākais ezers apvidū, kur Zemgale satiekas ar Kurzemi? Rakstnieks Kārlis Ieviņš pagājušā gadsimta 30. gados tam ir veltījis brīnišķīgu grāmatu „Pie teiksmotā ezera". Zebrus krastā ir ierīkota VAS „Latvijas valsts meži" atpūtas bāze. Peldvieta, laivu noma, vasaras mājiņas, piknika vieta, skatu tornis - tas viss tiek piedāvāts, lai ezera krastā pavadītu jauku dienu.

Ja pirms ezera nogriezīsimies lauku celiņā pa labi, piebrauksim klāt Ezerlūķu pilskalnam, kas, 30 m augstumā izslējies ezera krastā, lūkojas tam pāri, kur otrpus ūdens spogulim kā zaļš pudurītis virs mežu svītras pamanāms Zebrenes Elku kalns. Tā ir sena zemgaļu kulta vieta, kur senos laikos mituši priesteri. Ar šiem abiem pauguriem saistās kāda leģenda, kas vēsta, ka tos abus savienojis Priesteru ceļš - garš, akmeņains sēklis Zebrus ezera dibenā, ko zinājuši tikai priesteri.  Briesmu brīžos viņi pa zemūdens sēkli steigušies glābties Ezerlūķu koka pilī.

Atgriežamies atpakaļ uz Liepājas šoseju un Bikstos, kur ceļmalā braucēju iecienītā kafejnīca "Dzirnaviņas", nogriežamies pa kreisi Auces virzienā. Pabrauksim garām Zebrenei, kuras vārds pēdējos gados Latvijā atpazīstams ar te ierīkoto bīstamo atkritumu glabātuvi. Tāds diezgan ērmīgs stāsts. Glabātuves būvē ieguldīti 6 miljoni latu, tā svinīgi atklāta, divas atkritumu mucas iekšā ievestas un safotografētas, un tas arī pagaidām viss. Kaut kādu Briseles birokrātisku samezglojumu dēļ tā nevar sākt darboties.

       Vēstures stāstu turpinās nākošais apskates objekts - Īles nacionālo partizānu bunkurs, uz kuru norāda brūnā zīme.

Pēc 2 km brauciena pa šauru meža celiņu piestāsim pie informatīvā stenda. Mazliet tālāk aiz tā pamanāms atjaunotais bunkurs un piemiņas vieta. Leģendāro Īles partizānu bunkuru 1948. gada rudenī izbūvēja latviešu un lietuviešu partizāni, lai turpinātu cīnīties pret padomju varu. Tas bija labi maskēts bunkurs ar 9x6 m lielu dzīvojamo telpu, divām izejām. Bunkura kopgarums, ieskaitot ejas, sasniedza 60 metrus. To visu ņemot vērā, iznāk, ka tā bijusi lielākā partizānu ziemas mītne Baltijā.

Bunkurā ziemu pārlaida Kārļa Kraujas, īstajā vārdā Visvalža Brizgas, vadītā Īles partizānu grupa. Gadījās taču starp partizāniem kāds nodevējs, un 1949.gada 17.martā 24 partizāniem nācās izcīnīt pēdējo kauju, stājoties pretim 760 čekistu lielam karapūlim. Pēc piecu stundu cīņas 15 partizāni bija krituši, deviņi sagūstīti un vēlāk izsūtīti.  Liktenīgajā dienā bunkurā  nebija Kārļa Kraujas un vēl divu partizānu.  Kārlis Krauja krita 1950.gadā cīņā ar čekas karavīriem Saldū.

1992.gadā zemessargi kopā ar Daugavas Vanagiem un citiem patriotisko organizāciju pārstāvjiem atraka saspridzināto bunkuru, savāca kritušo partizānu mirstīgās atliekas un apbedīja Dobeles Virkus kapos. Pie bunkura tika uzstādīts Baltais krusts, piemiņas akmens un granīta stēla. Tieši pēc 60 gadiem - 2009.gada 17.martā - atklāja un iesvētīja atjaunoto bunkuru - tieši tādu, kāds tas bijis. Bunkurs apmeklētājiem ir pieejams visu gadu. Tā iekšpusē ir krāsniņa, galds, šauras lāviņas, uz kurām gulējuši partizāni. Tā kā tajā valda tumsa, līdzi jāņem lukturītis. Ja ir vēlēšanās vairāk uzzināt par Īles nacionālo partizāniem un viņu cīņā, var pieteikt gidu Dobeles novada tūrisma informācijas centrā pa tālruni 26136682.

Pēc Otrā pasaules kara beigām Latvijas mežos cīņu pret padomju varu turpināja apmēram 20 000 partizānu, viņus atbalstīja ap 80 000 civiliedzīvotāju. Nacionālo partizānu kustība attīstījās kā visas tautas pretošanās padomju okupācijai.

Latvijas nacionālie partizāni tiek definēti kā cīnītāji, kas ar  partizānu kara metodēm cīnījās pret padomju okupācijas varu. Tā kā partizāni galvenokārt apmetās mežos izveidotos bunkuros, viņus dažkārt dēvē arī par "meža brāļiem". Visas partizānu vienības, pat vismazākās, tika organizētas pēc militāra parauga. Partizānu karš ilga 12 gadus - no 1944. līdz 1956.gadam. Pēdējā Ziemeļvidzemē vēl patvērusies nacionālo partizānu grupa beidza pastāvēt 1956.gada rudenī.

Kādā kompartijas centrālkomitejas slepenā ziņojumā esot minēts, ka laikā no 1944. līdz 1953.gada oktobrim likvidētas ap 900 nacionālo partizānu vienības ar 9764 partizāniem, 10 268 partizāni legalizējušies. Partizāni šai laikā veikuši 2659 uzbrukumus.

       Turpinot braukt Auces virzienā, atvēliet laiku Lielauces ezeram.

Lielaucē nogriežoties uz "Latvijas valsts mežu" laivu bāzi, pakalnā, pie kura satiekas divi mazie ceļi, ieraudzīsim mūra drupas, kas kādreiz bijušas Lielauces baznīca. Pie tām - pulkveža Oskara Kalpaka bataljona pirmajai kaujai veltītais pelēkā granīta piemineklis. Šis stāsts ir daudz senāks un norisinājies  1919.gada naktī no 15. uz 16.janvāri, kad te cīnījās kalpakiešu  Cēsu un Virsnieku rotas ar 2. strēlnieku pulka karavīriem. 50. gadu sākumā ar vietējās varas svētību pieminekli iznīcināja, taču tā centrālo plāksni, lai arī pāršķeltu uz pusēm, bija izdevies paslēpt. Tā tagad redzama atmodas laikā atjaunotajā piemineklī.

Lai piekļūtu klāt ezeram, ir jāizbrauc cauri Lielauces ciemam un jāatstāj mašīna pie Lielauces pils. Baltā pils ir būvēta 19.gs. sākumā vēlā klasicisma stilā un ir bijusi Pēterburgā dzīvojošā grāfa Pālena vasaras rezidence. Pēc ugunsgrēka, kas izcēlies 1900.gada Ziemassvētkos, pils atjaunota. Vienā pils daļā ir restaurētas zāles ar saglabātajiem ampīra stila kamīniem un krāsnīm, bet pils otru pusi ilgus gadus apsaimniekoja Lielauces pamatskola. Pirms diviem gadiem skola tika likvidēta, un arī no pils ir aizgājusi dzīvība. Pilij var apiet no ārpuses, iepazīstot nelielu daļiņu no 52 ha lielā, vecā parka.

No pils fasādes puses labi pārskatāms plašais Lielauces ezers un garā dēļu laipa, pa kuru arī dosimies uz ezeru. Ezeru no visām pusēm apkampis Vīķu purvs, tāpēc tam citādi nav iespējams tikt klāt sausām kājām. Arī smilšainu pludmaļu tam nav, bet makšķerniekiem gan te mēdz gadīties brangi lomi. Viņiem un vēžotājiem ezera krastā ierīkota "Latvijas valsts mežu" laivu bāze. Te arī atpūtas vieta un skatu tornis, lai var tālāk pārskatīt 372 ha lielā ezera plašumus.

       Pirms Auces nogriezīsimies uz Ķeveles jeb Karaļavotiem.

Vienu nosaukumu avotiem ir devusi tuvējā apdzīvotā vieta, otru - burvīga leģenda. Bet posmā līdz pagriezienam uz avotiem vēl būs norāde uz Putnu mežu, kur uzstādīts piemineklis Otrajā pasaules kara laikā nošautajiem Auces ebrejiem.

Ceļu uz avotiem iezīmē norādes zīmes, tāpēc nomaldīties nevajadzētu. Grantētais ceļš līdz Ķeveles avotiem bieži mēdz būt pamatīgi sagrumbots, jo uz avotiem traucas ne tikai ceļotāji, bet biezā slānī brauc arī garšīgā, veselīgā ūdens ņēmēji. Paņemiet līdzi arī jūs kādus tukšus traukus ūdens iesmelšanai!

4 m dziļā un 6 m platā grava Kambaru kalna pakājē izverd deviņus avotus. Pirmie septiņi iztek līdz mūra tiltiņam, aiz kura tiem pievienojas divi nākošie, veidojot jau sparīgu strautu. Katra avota ūdenim ir sava garša, un katrs līdz kādai kaitei. Avota ūdeni apkārtnes iedzīvotāji jau izsenis lietojuši dziedniecībā. Ūdens atdevis acu gaišumu, ārstējis ādas vainas un dziedējis brūces. Lūk, ūdens palīdzējis Lielā Ziemeļu kara laikā izdziedināt arī Zviedrijas karali Kārli XII, kad galma mācītie dakteri neziņā plātījuši rokas. Kopš tā laika avotus saucot par Karaļa avotiem.

Lai nu kā ar leģendām, bet avotu ūdeni ir novērtējusi arī Latvijas Dziednieku asociācija, uzskatot, ka ūdens spēcīgi paaugstina cilvēka imūnsistēmu.

Arī pašu vietu daudzi dziednieki dēvē par enerģētiski spēcīgu. Noslēpumainību vietai piešķir daudz senākos laikos ar laukakmeņiem nostiprinātie egļu noēnotās gravas krasti un resna egles sakne, kas kā resna čūska pārmetusies pāri mūra tiltiņam uz pretējo krastu.

       Ūdeni un enerģiju sasmēlušies, turpinām braukt uz Dobes kalniem nu jau pa īsti šauru lauku celiņu Kokmuižas virzienā.

"Losbergi", kur ir gan viesu māja, gan arī dīķi makšķerēšanai, būs vienīgā apdzīvotā vieta ceļa posmā līdz Dobes kalniem. Lielauces pauguraine kā košus deķus izklāj ziedošas pļavas un uzceļ mūs pakalnos, no kuriem, palūkojoties atpakaļ, var redzēt labi tālu. Tālu pamalē saskatāmie meži pieder jau Lietuvai. Uzbraukuši uz platāka ceļa, pagriežamies pa kreisi, un drīz vien ieraugām pliku, gluži kā gludi noskūtu, stāvu pakalnu, kas reljefi izceļas uz apkārtnes fona. Protams, tam jābūt Incēnu pilskalnam. Pa iemīto taciņu vajag uzkāpt pilskalnā, lai no augšas palūkotos uz plašo panorāmu un izjustu, cik tas patiesībā ir augsts. Ne velti to uzskata par vienu no ainaviski izteiksmīgākajiem Latvijas pilskalniem.

Incēnu pilskalns rakstītos avotos pirmoreiz minēts 1272.gada Zemgales dalīšanas līgumā. Domājams, ka te bijis Dobes pils novada senais centrs un galvenais nocietinājums. Pilskalnu  ierīkojot, mākslīgi uzbērts valnis un izveidota četrstūraina pilskalna forma ar neparasti stāvām malām. Ernests Brastiņš, kurš pētījis zemgaļu pilskalnu 1932.gadā, bija pārliecināts, ka tieši šeit atradusies Sidrabenes pils. Par tās atrašanās vietu joprojām nav skaidrības, lai arī lietuvieši netālu no Jonišķiem ir uzstādījuši nepārprotamu norādi, ka noslēpumainā Sidrabenes pils ir stāvējusi tieši tur. 

Otrpus ceļam un Avīknes upītes gravai mežā neredzams slēpjas Mežakalns. Domājams, ka tajā atradusies vecākajā Atskaņu hronikā minētā Dobes pils, kuru 1260.gadā būvējis Livonijas ordenis. Šis pauguru duets - Mežakalns un Incēnu kalns - ir apmēram 2 km garās paugurgrēdas - Dobes kalnu - virsotnes.

       Tūlīt arī sākas bijušais Zvārdes poligons.

Aiz Dobes kalniem pie Kokmuižas uzbraucam uz grantēta ceļa, kas savieno Kokmuižu ar Striķiem. Tas uzbūvēts tikai pagājušā gadsimta 90. gadu vidū. No ceļa nav ieteicams tālu novirzīties, jo nevar skaidri zināt, vai sabumbotajā zemē vēl neuzglūn kāds sprāgstošs priekšmets. Zvārdes, Jaunauces un Rubas pagastu teritorijā 2004.gadā tika izveidots dabas parks "Zvārdes meži", lai aizsargātu putniem starptautiski nozīmīgu vietu. Īpaši aizsargājamā dabas teritorija ietver Stūru un Zvārdes purvu, kā arī Ķērkliņu ezera apkaimi. Zvārdes mežos ir apmetušies melnie stārķi, zivju un mazie ērgļi, pelēkās un melnās dzilnas, pūces un daudzi citi spārnaiņi, tāpēc putnu vērotājiem te ir ko skatīties un atpazīt.

Ceļotājiem, kas pārvietojas ar auto, šis ceļa posms līdz Striķiem pozitīvas emocijas nesagādās - meži un drupas no tā, kas reiz bijis. Ar sabiedriskās organizācijas "Zvārdenieki" gādību pie vēl palikušajiem objektiem ir uzstādīti informatīvie stendi, kas iebraucējiem stāsta par te kādreiz bijušo.

Vispirms kreisajā pusē būs Ķerkliņu baznīcas drupas. Baznīca esot celta uz mākslīgi uzmesta paugura, kam apkārt stādītas liepas. Otrpus ceļam braucējiem neredzams stiepjas Ķerkliņu ezers, ko Ezeres upe savieno ar tuvējo Svētaiņu ezeru. To uzskata par senu kulta vietu, uz ko vedina domāt arī ezera nosaukums. Pēc dažu kilometru brauciena cauri mežam piestāsim pie sabumbotās Rīteļu kapsētas. Nekas no tās daudz nav palicis pāri, jo kapsēta bija viens no bumbu metēju mērķiem. Aizaudzis lauks, pāris saglabājušos krustu un uzstādītais piemiņas akmens ar lūgumu "Piedodiet, ka nenosargājām...".

Vēl pabraucot uz priekšu, augsta pakalna galā ieraudzīsim torņa paliekas. Krievu laikos tas bija uzlidojumu komandpunkta tornis, no kura tika vēroti un koordinēti uzlidojumi. To mēdz saukt arī par Ķīķīzeri vai Kurgānu, jo tornis būvēts uz mākslīgi uzbērta paugura. No tā itin tālu var skatīties uz visam pusēm un pamanīt pat tuvējā Odzēnu ezera spoguli. Tepat netālu arī Zvārdes baznīcas drupas. 16.gs. celtā dievnama vēl atlikušo mūra sienu vidū koka solu rindas, neliels altāris. Tāda pašlaik ir Zvārdes brīvdabas baznīca, kurā notiek arī dievkalpojumi. 

Vēl apmēram pēc kilometra labajā pusē iemirdzēsies Odzēnu ezera ūdeņi. Tas ir mazākais,   seklākais un arī ceļam tuvākais trīs Zvārdes ezeru virknē.

Meža ceļš beidzas Striķos, kas ir Zvārdes pagasta centrs. Pagasta bērniem te vēl ir sava skola, saglabājušās 19.gs. sākumā celtās Striķu muižas kompleksa ēkas. Kungu māja nupat ir skaisti atjaunota, un tajā mitinās pagasta pārvalde, kultūras centrs un bibliotēka. No Striķiem Saldū var nokļūt pa trim ceļiem. Izvēlamies to, kas Striķos nogriežas pa kreisi, lai, vēstures grāmatu tālāk lasot, piebrauktu Vācu karavīru brāļu kapiem, kas atrodas pie Saldus - Ezeres ceļa (P 105).

Zvārdes pagasts pašlaik teritoriālajā ziņā ir viens no lielākajiem Saldus novadā, bet iedzīvotāju skaita ziņā - mazākais. 1935.gadā Zvārdes pagastā bija 3117 iedzīvotāji, tagad - tikai ap 400, vidēji 1,9 cilvēki uz km2. To dēvē arī par pagastu, kurš 40 gadus vispār bija pazudis.

1953.gadā tipa parakstīta pavēle par krievu armijas poligona ierīkošanu Zvārdē, un vietējiem iedzīvotājiem bez ierunām nācās pamest savas mājas. 40 gadus Zvārdes zeme bija mērķis krievu armijas aviācijas bumbām un lādiņiem.  1993. gada 30. martā Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma lēmumu par PSRS bruņoto spēku aviācijas daļu aiziešanu no Zvārdes. Mantiniekiem, kas atguva bijuša saimniecības, tika atstāta ar sprādzienbīstamo munīciju piesārņota zeme, krūmājiem aizaugušas pļavas, ēku drupas. Bet pirms 2. pasaules kara pagastā bija 3117 501 zemnieku saimniecība, divas baznīcas, trīs skolas, septiņas dzirnavas, astoņas tirgotavas, aptiekas, aktīva sabiedriskā un saimnieciskā dzīve. Tagad pagastā ir viena skola - Striķu pagastskola. Striķos atrodas arī pagasta pārvalde.

Kapsēta izveidota ceļa malā. Krusts aiz krusta līdzenās, precīzās, stingri sakārtotās rindās, kas pa zaļo, līdzeno lauku aiziet tālu prom līdz pat meža svītrai. Bezgalīgs, pat nedaudz baiss plašums.

Padomju laikā tika nopostīti visi vācu karavīru kapu lauki. 1996.gadā Latvijas valdība noslēdza līgumu ar Vācijas valdību par karavīru apbedījumiem. Saldus kapi ir lielākā no Latvijā ierīkotajām vācu karavīru kapsētām. Tajos jau pārapbedīti ap 23 000 karavīru, bet vieta paredzēta ap 30 tūkstošiem vācu kareivjiem Uz Saldus kapsētu tiek vestas vācu karavīru mirstīgās atliekas, kas atrastas Saldus Dobeles, Jelgavas un Bauskas, Kuldīgas, Tukuma, Liepājas, Ventspils un Talsu apkaimē.

Brauciena noslēgumā ­- Saldus, kas sevi pieteic kā medus pilienu Kurzemē, piedāvājums.