Šodien visā Latvijā, tostarp Dobeles novadā, tiek pieminēti 1949. gadā deportētie komunistiskā genocīda upuri.
Kopīgi nolikti ziedi un pieminēti upuri tika pie piemiņas akmens blakus Dobeles dzelzceļa pārbrauktuvei.
“Jau gadu desmitiem šajā dienā mēs sanākam kopā, lai pieminētu, atcerētos un piemiņas vietās noliktu ziedus komunistiskā genocīda upuru piemiņai. Šī ir diena, kas mums atkal uzplēš senās rētas, kuras pirms 75 gadiem iecirta Padomju Savienības okupācijas režīms, veicot nežēlīgu noziegumu pret visu latviešu tautu – sarīkojot pirmo civiliedzīvotāju masu deportāciju. Daudzi no deportētajiem, tostarp sievietes, sirmgalvji un bērni dzimtajā Latvijā vairs neatgriezās – daļa novārga un aizgāja bojā koncentrācijas nometnēs un mūža nocietinājumos, daļa – palika uz mūžiem Sibīrijas sniegotajos laukos,” uzrunājot klātesošos, teica Dobeles novada domes priekšsēdētājs Ivars Gorskis.
Piemiņas pasākumu atklāja Dobeles Valsts ģimnāzijas puišu vokālais ansamblis KPTT, vēlāk apmeklētāji kopīgi aizdedza sveces, nolika ziedus, un prāvesta Oskara Laugaļa vadībā aizlūdza par kritušajiem.
Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas pasākumi Dobeles novadā notika arī Jaunbērzē, kā arī pie pieminekļa Bikstu stacijā.
Tāpat cilvēki pulcējās Augstkalnē, kur tradicionāli uz piemiņas mirkli gājienā dodas viss Augstkalnes pamatskolas kolektīvs, neiztrūkstoši pasākumā ir piedalās represēto pārstāvji. Kā katru gadu, arī šogad piemiņas mirklī ar visiem kopā bija Dobeles novada domes deputāte Dace Reinika.
Izskanot Latvijas valsts himnai, pēc klusuma brīža zem lietus kā asaru piemirkušām debesīm pie Komunistiskā genocīda upuru piemiņas akmens Aucē kuplo klātesošo pulku uzrunāja Dobeles novada domes priekšsēdētāja vietnieks Guntis Safranovičs un Auces pilsētas Kultūras nama vadītāja Mārīte Matveja. Atmiņu stāstu par tālā 1949. gada baisajiem mirkļiem, kad no skolas sola tika aizvesti nevainīgi bērni, lasīja Auces vidusskolas skolēni, savukārt Auces vidusskolas koris izpildīja dziesmu “Es dziedāšu par Tevi, Tēvu zeme”, pēc kuras izskanēšanas klātesošo skumjas pastiprināja garām traucošā vilciena radītā dzelzceļa sliežu dunoņa, atgādinot par izpostītajiem likteņiem un liekot aizdomāties, cik svarīgi ir atcerēties šos traģiskos notikumus, kad cilvēki tika izvesti, ģimenes tika šķirtas un daudzi vairs nekad neatgriezās savās mājās.
K. Apškrūma raksta: “Kā cietuma sētas, kā vagonu rindas garas, kā balsis, kas sāpēs pēc saviem mīļajiem sauc, ir atmiņas šīs, kas nebeigs nolādēt varu, to varu, kas atnesa posta tik daudz.
Te atnākam tagad, lai uzceltu atmiņu tiltus, lai parunātos, lai mirušiem varētu teikt: “Ka mūžīgi te akmenī deg viņu piemiņas siltums, ka ģimene esam, ko nāve nav spējusi veikt.”
Te plecu pie pleca jūtamies vienoti cieši, jo kopīga sāpe ērkšķainā vainagā sien, te asaru lāsēs tīri top dvēseļu ieži, un zinām, ka daļa šai akmenī būsim arvien.”
Informāciju sagatavoja Dobeles novada pašvaldības Sabiedrisko attiecību nodaļa
Foto: Dobeles novada pašvaldība