?!XJautājumi un ierosinājumi
Image CAPTCHA
Ierakstiet simbolu virkni, kas redzama attēlā.
X
Jautājumi un ierosinājumi
Image CAPTCHA
Ierakstiet simbolu virkni, kas redzama attēlā.
?!XPieteikt problēmu
Lai operatīvi novērstu iedzīvotāju konstatētās problēmas Dobeles novada pilsētā un ciematos, Jums ir iespēja par to informēt pašvaldības operatīvos dienestus, piemēram, par bojātu ielu apgaismojumu, bojātu ielu infrastruktūru, vandālismu vai nekārtībām ap atkritumu konteineriem.
X
Lai operatīvi novērstu iedzīvotāju konstatētās problēmas Dobeles novada pilsētā un ciematos, Jums ir iespēja par to informēt pašvaldības operatīvos dienestus, piemēram, par bojātu ielu apgaismojumu, bojātu ielu infrastruktūru, vandālismu vai nekārtībām ap atkritumu konteineriem.

Vai vērts ekskursijām braukt uz Dobeli?

Adrese: 
Dobeles pilsdrupas

Vai vērts ekskursijām braukt uz Dobeli?

Šāds virsraksts lasāms kādā laikraksta "Jaunais Zemgalietis" 1931. gada numurā. Atbilde ir visnotaļ pozitīva: "Protams, mums ir daudz jauku, izslavētu vietu, kuras būtu katram jāredz, bet bieži vien gribas atrast arī jaunas vietas, kuras "būtu vērts" apskatīt.  No Jelgavas nav tālu Dobele, un daudzi jautā, vai uz turieni ir maz vērts ekskursijā braukt. Tomēr tie, kas uz Dobeli braukuši, nekad nav vīlušies."

Diemžēl Dobele gan 30. gados, kad Latviju pārskaloja akcijas "Apceļo dzimto zemi!" vilnis, gan arī vēlākajos laikos nav bijusi starp tām vietām, kas ierakstītas klasisko, obligāti apskatāmo vietu sarakstā. Kaut, nenoliedzami, tai ir bijuši un joprojām ir savi krāšņumi, ko piedāvāt apceļotājiem.

"Vai jūs pazīstat tādu mazu pilsētiņu Bērzes upes krastā?” saviem lasītājiem ir jautājis laikraksts "Zemgales Balss" tālajā 1936. gadā. "Pilsētiņu, kuras pilskalns pavasaros slīgst ceriņu skavās un kurai pāri lūkojas vecās pils drupas, stāstīdamas par daudziem raibiem notikumiem. Bet arī rudeņos šī klusā pilsētiņa ir skaista, kad Bērzes krastu un pilskalnu koki uzpoš savu zeltoto rotu, rudens saules pielijušo tērpu. Jūs sakāt, dosimies turpu! Pareizi!"

Nu, tad dosimies arī!

Nekad neaizmirsīs

“Kas bijis Dobelē, tas viņu nekad neaizmirsīs,” apgalvots kādā no tūrisma brošūrām, kādas lielās tirāžās 30. gadu vidū sāka drukāt vai katra pilsēta, vilinot pie sevis ceļotājus. Taču ceļotāji vispirms ir jādabū līdz Dobelei, solot vēl neredzētus krāšņumus.    

Dobele – Zemgales sirds. Skaistā Dobele. Vēsturiskā Dobele. Romantiskā Dobele. Ar krāšņumu apveltītā Dobele. Dobele – tipiska Zemgales pilsētiņa, kas pavasarī iegrimst ziedošos dārzos kā sniega kupenā. Un tā tālāk….

Bukletos Dobelei veltīts daudz skaistu vārdu. Īpaši cildināta Dobele tikusi ar saviem plašajiem ķiršu dārziem, un par to iznāk intriģējošs stāsts, kuru izstāstīšu citreiz, tuvāk jau ziedēšanas laikam.  

Tomēr Dobeles tūrisma aģents, novadpētnieks Voldemārs Ziemelis savā 1939. gadā izdotajā ceļvedī “Dobeles novads no tūrisma viedokļa” ir rezignēti  secinājis: “Tūristiem Dobele ir tikai pa daļai atrasta pērle, jo viņas burvīgums vēl ļoti daudziem nav pazīstams.”

Kuras vietas tad bija jāredz tūristam Dobelē? 

Vispirms, protams, senās pilsdrupas ar pils parku. “Liekas, ka nekur visā Latvijā laikam nav ordeņa pilsdrupas tik labi uzglabājušās, kā Dobelē. Pils stūrī kāds tornis vēl uzglabājies ar visām kāpnēm un, nokļūstot tanī, labā laikā saskatāmi pat Jelgavas baznīcu torņi,” kārdina Dobeles ceļvedis. Pilsdrupām bijis savs sargs, kas tirgojis skatu kartes un tūristiem atslēdzis torņa durvis. Augšā ceļotāji laisti ne vairāk par trim uz reizi.

Kāds ekskursants savās ceļojumu piezīmēs pauž savu skeptisko viedokli: “Šķiet, ka pilsēta tā īsti lepoties var vienīgi ar savām pils drupām.” Lai arī daudzi motorizētie tūristi, Zemgali apceļojot un tālāk uz Kurzemi dodoties, nudien piestājuši tikai pilsdrupās, Dobeles tūrisma aģenti nav piekrituši šim apgalvojumam. Dobelē vēl ir daudz jaukumu, ko skatīties.

Tā ir baznīca ar 45 m augsto torni, kurā uzkāpjot paveras plaši un jauki skati uz Dobeles apkārtni.

Ievērības cienīga ir Dobeles kapsēta, kas “glīti uzkopta un kur paceļas dažs labs zīmīgs piemineklis”.

Sevišķi cildināti Bērzes upes krāšņie krasti. 1938. gadā upes daiļumu papildināja gulbju pāris, ko pilsētas pašvaldībai dāvinājusi Zemkopības ministrija.  Gadu vēlāk Bērzē palaisti daži tūkstoši zušu mazuļu, jo upe atzīta par piemērotu zušu dabai. Atpūtniekiem bijusi arī iespēja noīrēt laiviņu un par 20 santīmiem vizināties veselu stundu. 

Ceļotāji aicināti arī uz skaisto Ķestermežu, kur 1938. gadā ierīkota viena no Latvijā pirmajām, kā tagad saka, atpūtas vietām ģimenēm ar bērniem. (Tērvetes parks par ko tādu tad pat vēl nesapņoja.) Īstu pasaku valstību Rūķīšu kalnā izveidoja Dobeles un apkārtnes slimnīca kopā ar daudziem talciniekiem. “Kalna nogāzē ierīkota arī liela terase ar smilšu kastēm bērnu rotaļām. Pašā kalna galā ierīkots skaists zālāju laukums zaļumu svētku vajadzībām. Izbūvēta arī vasaras bufetes ēka, kuras galā pēc mākslinieka Šķiltera zīmējuma finiera izgriezta un mākslinieciski izkrāsota meža mātes pasaku un noslēpumu valsts. Tajā redzami visi meža zvēri — rūķīši, un to vidū pasaku stāstītāja — meža māte. Orķestrim un korim uzcelta estrāde. Starp skaistajiem ozoliem un liepām redzamas solu un galdiņu rindas. Skaists skats atveras pāri koku galotnēm uz tuvējo pļavu un zaļo meža malu. Parkā tiešām var justies kā pasaku valstībā.”

Tiem, kas interesējās par tautas veselību, ieteikts apmeklēt moderni un priekšzīmīgi ierīkoto slimnīcu. Par šo iestādi atzinīgi izteikušies arī ārzemnieki.

Ar auto, vilcienu, laiviņu

Tūristu aģenti 30. gadu vidū varēja būt apmierināti. Ar katru pavasari ekskursantu grupu skaits, kas apmeklē Dobeli, vairojās. Vilcienu saraksts, kāds tika ieviests no 15. maija, ekskursijām ir ļoti izdevīgs: no rīta var izbraukt un tās pašas dienas vakarā atkal atgriezties atpakaļ. Vārdu sakot, Dobele rīdziniekiem ir kļuvusi par vienas dienas galamērķi. Satiksme starp Rīgu un Dobeli vispār ērta, jo diennaktī še pienāk un atiet 4 pāri vilcienu, un stacija atrodas pavisam tuvu pie pilsētas. Tāpēc tajos laikos populārie tūristu vilcieni mēdza traukties arī uz Dobeli.

Arī 1934. gada jūnijā Dobele ir uzņēmusi prāvu “tūristu armiju”.  Dzelzceļu virsvaldes 6. tūristu vilcienā uz Dobeli devušies pāri par 500 personu septiņos vagonos, vispirms apskatot Jelgavu. Brauciena rīkotāji jau iepriekš bija lūguši Dobeles aizsargus un vanagus norīkot tūristu pavadoņus. Atbraucēji apskatīja pilsdrupas, Ķestermežu, baznīcu, kur uzkāpa arī tās tornī.  

Arī tad jau izprasts, cik liela nozīme tūrisma attīstībā ir kultūras pasākumiem, un ceriņu ekspresis šajā kontekstā nav nekāds mūslaiku jaunievedums. 1939. gada  augustā “Zemgales Balss” stāsta, ko pilsētai devusi  Dobeles dziesmu diena pilsdrupu laukumā.  “Tūristu vilciens no Rīgas uz Dobeli bija izpārdots. Parastais Rīgas vilciens pulkst. 15 vēl veda vairākus simtus dziesmu mīļotāju. Visus viesus pēc vēlēšanās Dobeles gidi pavadīja gan pa lauksaimniecībām, gan uz skaisto Gauratu ezeru, Ķestera mežu. Bērzes ūdeņos meklēja veldzi pāri par 1000 peldviesu. Cik jauki te — bija viņu visu atziņa.”

Protams, braukts arī ar automobiļiem. “Dobeles Balss” 1932. gadā ziņo, ka starptautiskās studentu konfederācijas 14. kongresa dalībnieki no Rīgas brauca apskatīt Zemgali un, protams, arī Dobeli. Ekskursantu bija ap 120, un tie bija novietojušies 4 lielos autobusos.

Dobele sasniegta arī neparastākā veidā. 1938. gada kādā trešdienā Dobelē pa Bērzes upi ar paštaisītu smailīti (kanu laiviņu) ieradies valsts papīrspiestuves darbinieks Zīverts ar kundzi. Ceļojumu, virzīdamies uz Dobeli pa Lielupi un Svēti, viņi uzsākuši pirmdien no Majoriem.

Saskaitīts, ka 1936. gadā Dobeli apmeklējuši vairāki tūkstoši tūristu. Dobelē šajā laikā ir pastāvīgs tūristu aģents, kas pavada arī autotūristus. Paredzēts, ka Dobelē pa vasarām darbosies arī tūristu mītne.

Tūristu acīm

Arī vecos laikos ceļotājiem paticis publiski padižoties ar vietām, kur ir pabūts, un izteikt savu viedokli par redzēto. Iespējas gan ierobežotas, jo, saprotams, nebija vēl ne Facebook, ne ceļotāju blogu, bet laikraksti tā vienkārši katru rakstu darbu nepublicēja.  

Tomēr līdz mūsdienām ir saglabājies pietiekami daudz nostāstu par Dobeles tūristu takās piedzīvoto.  Un rakstītāju pieredzējums, tāpat kā tagad, bieži vien apgāž ceļojumu bukletu izkrāšņojumus.     

Ielūkosimies, ko rakstījuši tūristi dažādos laikrakstos pēc Dobeles apmeklējuma!   Galvenā ziņa 30. gadu sākumā – pilsētiņa maza, klusa, un dobelniekiem tādi tūristi šķituši neredzēti ērmi. Vēlākos gados, kad ceļotāju kļūst arvien vairāk, arī dobelnieki ar viņiem apraduši.   

"Pilsētas mājiņas zemas, vairums sarkanu dakstiņu jumtiem; apkārt dārziņi, lauki, krūmi, koki. Pie māju durvīm, vārtos un logos ziņkārīgas sejas izbrīnas pilniem skatiem ilgi pavada mūsu gājienu."

"Dobele ir maza. Jau pirmā vakarā ceļinieks paspēj to izstaigāt krustam-šķērsām. Un klusa viņa ir, sevišķi laikā no viena tirgus līdz otram. Gājēja soļi spalgi skan uz Dobeles akmeņiem, un retais pretimnācējs svešinieku ziņkārīgi aplūko no galvas līdz papēžiem, gan no priekšas, gan muguras. Tūrists te rets viesis, un, tādu putnu ieraudzījušas, savas jau tā lēnās slotas aptur arī tās pāris sieviņas, kas ar tirgus atlieku notīrīšanu nav tikušas galā vēl, vakaram tuvojoties."

"Visur koku bagātība. Ielejā — dzirnavu slūžās šalc ūdens. Tur laipas un romantisks tumšbrūns tiltiņš. Viss liek domāt, ka te dzīve no sākuma līdz galam ietērpta romantiskā plīvurī.”

Tak bieži tas plīvurs arī krīt nost.

“Tirgus laukums — vai, cik lieli bruģa akmeņi un pavisam apaļi un bedres tādas, ka ejot nemaz nevar paskatīties uz citām labām vietām!” – paudis savu sašutumu kāds dzimtenes apceļotājs 1937. gadā. Pēc daudzām pārmaiņām, rau, Tirgus laukums ir atkal atguvis savu vēsturisko seju – taču bez bedrēm, kurām tur, kā saprotams, nevajadzēja būt arī vecajos laikos.

Kāds biezs vārds sakāms arī par izdaudzinātajiem Bērzes krastiem. “Bērzes krasti abpus pilsētai ir zaļumu pielieti. Bet viss neizkopts, neizveidots, ja neteiktu aizlaists; visur kā ir, tā paliek.”

Tieši pēc 80 gadiem joprojām nevar sacīt, ka krasti nu būtu izkopti un izveidoti, bet palēnām un cerīgi viss notiek. Pilsdrupu promenāde taču ir skaista, vai ne? Līdz ar mūzikas skolas koncertzāles uzcelšanu sakopts tiks arī Bērzes kreisais krasts. Bet, ja ļauts pasapņot, burvīgas pastaigu takas nākotnē varētu tapt gar stāvajiem Bērzes krastiem un kraujām Ķestermežā.  

1934. gadā izdevumā “Dzimtene un Pasaule” kāds dzimtenes apceļotājs bijis sarūgtināts par pilsdrupās redzēto. Te dobelnieki ne tikai sienu ievākuši, bet arī ierīkojuši balles placi ar visiem piederumiem, lai vismaz reizi nedēļā piemētātu atkritumiem Kurzemes hercogienes Dorotejas stādīto parku. Bet dobelniekiem mierinošs secinājums – tāds liktenis jau neesot Dobeles pils drupām vien.

Arī kāds cits ceļotājs gaudies, ka skaistajās drupās ne visur ievērota tīrība, tā kā pat jāuzmanās, kur spert soli.

Radušās gluži nepamatotas pretenzijas arī par pils torņa šaurību. "Ja ceļotājs iztukšo kabatas un visu nesamo atstāj lejā, varbūt viņam izdodas izspraukties cauri šaurajai kāpju telpai. Viņa pūles tad atalgos lieliskais skats uz pilsētiņas sarkanajiem jumtiem un baznīcu."

Arī tagad atjaunotais pils tornis joprojām ir vēsturiski šaurs un citāds tas nevar būt, tāpēc katram ir paškritiski jāapsver savi apmēri, pirms sākt kāpienu līdz skatu platformai. Un vēl – dobelniekus noteikti priecēs ziņa, ka tuvākajos divos gados projekta ietvaros paredzēts veikt pils kapelas mūru restaurāciju un pārbūvi.

Padomju laukums, Komjaunatnes parks un Stučkas iela

Kas tie tādi, varbūt vēl atcerēsies dobelnieki, kam pāri jau 50. Pārējiem atšifrēju  – vēsturiskais Tirgus laukums, Ķestermežs un Baznīcas iela. Padomju laiku ceļveži gan joprojām kā nemainīgas pilsētas vērtības izceļ Dobeles pilsdrupas (to mūru drupšana gan raisa pamatotas bažas un saglabāšana – problēmas), luterāņu baznīcu un Bērzes krastus, tomēr tūristiem šai laikā ir daudz citu apskatāmu vietu.

Tie ir Brāļu kapi, Ļeņina piemineklis, tanks uz paaugstinājuma pie pilsdrupām jeb piemineklis Dobeles atbrīvotājiem, pēc 1987. gada – kapitāli pārveidotais Padomju laukums, ko dobelnieki ātri vien nodēvē par skābbarības bedri. Pilsētas izaugsmi 80. gados demonstrē mazpilsētām neierastās deviņstāvu mājas, modernā viesnīca un valsts bankas savdabīgā ēka, kas “apliecina dobelnieku centienus meklēt oriģinālus arhitektoniskos risinājumus jaunajā apbūvē”.  

Tūristu maršrutos iekļauts arī pilsētas jaunais centrs, kuru veido 1956. gadā uzceltais komunistiskās partijas komitejas nams un padomju nams, uzbūvēts 1971. gadā. Trešais šajā laukumā – monumentālais kinoteātris “Daile”. Pie tā uzstādīta piemiņas plāksne revolucionāriem brāļiem Beikām.  80. gados laukumā atklāts jaunais Ļeņina piemineklis.

1959. gadā izdotajā Voldemāra Ziemeļa brošūrā “Dobele” kā apskates vieta jau pieminēts selekcionāra, Latvijas PSR Nopelniem bagātā zinātnes un tehnikas darbinieka Pētera Upīša dārzs.

Taču, nenoliedzami, vistālāk Latvijā Dobeles vārdu nesa restorāns “Sendienas”. Bija nepiedodama lieta pabūt Dobelē un neiebaudīt maltīti savdabīgajā guļbaļķu namiņā starp staltajām Ķestermeža priedēm.    

Anita Banziņa
Dobeles novada tūrisma informācijas centra vadītāja

Citējot un pārpublicējot atsauce obligāta