?!XJautājumi un ierosinājumi
Image CAPTCHA
Ierakstiet simbolu virkni, kas redzama attēlā.
X
Jautājumi un ierosinājumi
Image CAPTCHA
Ierakstiet simbolu virkni, kas redzama attēlā.
?!XPieteikt problēmu
Lai operatīvi novērstu iedzīvotāju konstatētās problēmas Dobeles novada pilsētā un ciematos, Jums ir iespēja par to informēt pašvaldības operatīvos dienestus, piemēram, par bojātu ielu apgaismojumu, bojātu ielu infrastruktūru, vandālismu vai nekārtībām ap atkritumu konteineriem.
X
Lai operatīvi novērstu iedzīvotāju konstatētās problēmas Dobeles novada pilsētā un ciematos, Jums ir iespēja par to informēt pašvaldības operatīvos dienestus, piemēram, par bojātu ielu apgaismojumu, bojātu ielu infrastruktūru, vandālismu vai nekārtībām ap atkritumu konteineriem.

Uz laukiem! Uz laukiem!

Adrese: 
Vārnu dārzniecība

Uz laukiem! Uz laukiem!

Vēl ne tik sen domāju, ka rosīgā braukāšana pa lauku sētām sākusies vien pēcatmodas laikos līdz ar “Lauku ceļotāja” izveidošanos.       

Taču, izrādās, – nepavisam. Apmēram 80 gadu garumā palūkojoties atpakaļ ceļošanas vēsturē, atradīsim tur itin vērienīgi attīstītu lauku tūrismu. Jo, tiklīdz pagājušā gadsimta 30. gadu sākumā izskanēja kaismīgs aicinājums attīstīt nacionālo tūrismu, tā arī lauku sētas sāka vērt vaļā savas durvis dzimtenes apceļotājiem.

Tūristi nav klenderi

Izdevums “Ekskursants” 1933. gadā bija sašutis:  

“Kaut gan tūrisms veicina tautas labklājību un ikviens tūrists katrai lauku mājai, kurā tas apmetas, ienes drusku naudas, daudzi vēl arvienu dzimtenes apceļotājus uzskata par klenderiem un ar nepatikšanu kratās nost. Mums ir daudzu tūristu ziņojumi par nepatīkamiem piedzīvojumiem pag. vasarā, apceļojot Latviju.”

Var jau saprast laucinieku nepatiku pret laiskajiem pilsētniekiem, kuri karstākajā darba laikā slaistās apkārt ar ceļa spieķi rokā un brien iekšā pagalmā pēc ūdens vai piena krūzes (šobrīd tik pieprasītā gastronomiskā tūrisma iezīmes!). Daudzi, vakarā līdz savām mājām nejaudādami tikt, lūkojuši arī pēc siena šķūņa vai kūtsaugšas, uz mīkstu guļvietu cerēdami.

Ak, vai, ko tikai laucinieki nav darījuši, lai atkratītos no šiem nost!  Kādam ceļojošam pulkvedim Lejaskurzemē guļai salūkots vecs, neapvilkts spilvens un zirgu deķis. Savukārt citam naktsmāju meklētājam uzrīdīti suņi. Vēl trakāk – kāds jaunsaimnieks gar Daugavas krastu izkaisījis smalki sakapātas dzeloņdrātis, lai tūristi neslaistītos gar krastmalu un nepeldētos.

Gadījušies arī itin izmanīgi biznesmeņi, kuri, izmantojot situāciju, no tūrista par pienu, maizi un naktsguļu ņēmuši tikpat cik Rīgas dārgajās viesnīcās.

Savukārt citi saimnieki bijuši pārmēru dāsni, laižot tūristus savā sētā izgulēties un izēsties par baltu velti, tā teikt, dempingojot. Tāpēc ministrija ir stingri norādījusi – “par patērēto ēdienu un naktsguļu jemiet atlīdzību (atlīdzību nejemot jūs nostādāt tūristu neveiklā stāvoklī), bet šī atlīdzība nedrīkst pārsniegt tirgus cenas”.

Bet nu pietiks par slikto. Lai nacionālais tūrisms plauktu, lauku saimniekiem bija jāatceras, ka laipnība un viesmīlība ir mūsu sentēvu tikumi, tāpēc jāļauj tiem atdzimt un jāgādā, lai nākošā vasarā ikvienā lauku sētā dzimtenes apceļotājs - tūrists būtu gaidīts ciemiņš. “Izturieties laipni un viesmīlīgi pret tūristiem, sniedziet tiem paskaidrojumus!” – mudināja ministrija. Laipna un pieklājīga izturēšanās liekot arī tūristiem būt laipnākiem un pieklājīgākiem.

Nu jā, viss abpusēji. Viena pagale jau nedeg, un gadās tā laika presē  ziņojumi no pagastiem par nepieklājīgiem pilsētniekiem, kuri kaitina buļļus, neapjaušot, kas tas ir par zvēru, bradājas pa kviešu druvām un pļavā izmētā papīra turzas.  

Tomēr lietas ir virzījušās uz priekšu, un Iekšlietu ministrijas tūrisma birojs, lai veicinātu individuālu Latvijas apceļošanu, tika izdevis sarakstus par tām lauku saimniecībām, kas tūristiem nodrošinātu naktsmājas.

1937. gadā tūrisma nodaļā tika reģistrētas 448 tūristu apmetnes, pa lielākai daļai tās iekārtotas lauku saimniecībās. Daudzās no tam bez apmešanās iespējama arī pilna pansija par lētu maksu. Pēc tā laika pareizi izveidota tūrisma standartiem, katrā pagastā uz katriem 8 kilometriem bija jābūt pa vienai tūristu apmešanās vietai.

Praktiska pamācība ar panākumu apskatīšanu

Neatradu laikrakstos ziņas, cik laipni vai skarbi pret vientuļajiem klaiņotājiem bijuši Dobeles puses aku un siena šķūņu saimnieki, taču vienā ziņā Dobele gan bijusi galvastiesu pārāka. Proti, Dobeles puse 30. gados bija slavena ar turīgām paraugsaimniecībām, kuras lūkot braukušas daudzas ārzemju delegācijas un VIP personas. Te uzņemtas arī daudzas vietējo ceļotāju grupas.

Jau 2029. gadā Iekšlietu ministrijas Vēstnesis norādīja:      

“Tagad, kur katrā apriņķī ir apriņķu agronomi, lopkopības, pat dārzkopības un laukkopības pārraugi un citi lauksaimniecības speciālisti, jo viegli varētu izgatavot sarakstus par priekšzīmīgākām saimniecībām apriņķī ar norādījumiem, kas un kā kurā vietā ievērības cienīgs un priekšzīmīgi ierīkots… Praktiska pamācība kopā ar darbu panākumu apskatīšanu ierosinātu arī citus rīkoties tāpat, jo sekmes un kaimiņu mājās redzētais arvien ir labākais uzmudinājums pašiem censties un mēģināt sasniegt vel labākus panākumus”.

Un te nu Dobeles puse, kā norādīts vēstnesī, ir bijusi priekšā daudzām citām, ar savām turīgām un labi nostādītām saimniecībām paraugu rādīdama.

Kā jādižojas, tā uz Lejas - Strazdiem

Dobeles pagasta Lejas - Strazdu saimniecība pavisam noteikti ir bijusi viena no modernākajām un vislabāk iekārtotajām saimniecībām Latvijā, ko nepārprotami apliecina daudzās godalgas dažādās izstādēs. Saimniecības dibinātājs ir Eduards Peize, bet pēc viņa nāves to stingru roku prasmīgi vada viņa sieva, kurai 1938. gadā kā priekšzīmīgai lauksaimniecei piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis.

Daudzajiem ekskursantiem un viesiem bija, ko rādīt. Jau 30. gadu sākumā Lejasstrazdu laukus apstrādāja ar traktoru. Saimniecībā bija gan elektrība, gan ūdensvads, automobilis, elektrības un petrolejas motori, govju slaukšanas mašīna. Kūtī īdēja 60 labi koptas brūnās govis, daļa – tīrasiņu lopi. Kūts tiem laikiem izcili moderna – cementētais klons mazliet slīps, govis stāvējuša pie amerikāņu sistēmas barības galdiem. Lopu dzirdināšana automātiska.

Saimniecības otrs galvenais ienākumu avots – labi kopts 5,2 ha plašs augļudārzs. Saimniecībā audzētas arī rozes, un siltumnīcās gatavojušās vīnogas un melones. Produkcija, ieskaitot arī pašu audzētās vīnogas, uz Rīgas un Jelgavas tirgiem vesta ar saimniecības smago automašīnu. Toreiz tas bijis retums arī bagātajā Zemgalē.

Tūristiem bija rādāma arī kāda neparasta lieta – ievērojamā diriģenta Jāņa Bētiņa izgudrojums: sviedrēšanās kamera - pirts. Diemžēl tā gan izmantota kā skapis.

Vasarās te parasti praktizējuši lauksaimniecības praktikanti, starp kuriem ir bijuši arī ārzemnieki.

Arī citu ārzemnieku, itin augsta amata un stāvokļa cilvēku te nav trūcis. Kā tik ārzemju delegācija Rīgā iebraukusi, kā tik jāpadižojas ar Latvijas lauksaimniecības sasniegumiem, tā augstie viesi no Rīgas taisnā ceļā vai caur Jelgavu vesti uz Lejas- Strazdiem.

Mēģināšu uzskaitīt: Somijas valsts prezidents un ārlietu ministrs, Zviedrijas karalis, Ziemeļamerikas sūtnis, Romas starptautiskā lauksaimniecības institūta sekretārs, diplomāti, profesori, ģenerāļi un dažādi citi VIP ļaudis no Anglijas, Zviedrijas, Vācijas un citām valstīm. Saprotams, ka te visu kārtīgi apskatījis arī Kārlis Ulmanis un citi ministriju ierēdņi.

Bez visām prominentām personām saimniecību ik gadu apmeklēja vēl simtiem lauksaimnieku un parastu ekskursantu no Latvijas un tuvākām valstīm. Tie, kas bija vienkāršāku ļaužu un netika iekļauti kādās delegācijās vai biedrību izbraucienos, varēja izmantot dzelzceļa ceļojumu biroja “Ceļtrans” ekskursiju braucienus, kuros bija iekļautas arī priekšzīmīgas saimniecības

Pašlaik par lepno saimniecību atgādina tikai Lejasstrazdu ciemata nosaukums. No saimniecības 14 ēkām nav palicis pāri ne ķieģelis, ne akmens, un nevar pat īsti atrast mājvietu, stāsta Dobeles pagasta pārvaldniece Dace Škorņika. Viņasprāt, to nolīdzināja frontes līnija, kas gāja pāri Otrā pasaules kara beigās. Punktu pielika deportācijas, kas no Latvijas prom aizveda arī Peizes ģimenes locekļus. Daži pēcteči bēgļu gaitās nonākuši Kanādā.  

Bija ko brīnīties

Tolaik lielajā un bagātajā Dobeles novadā kā priekšzīmīga saimniecība  minēta arī “Rodzes”, kur “enerģiskais saimnieks Kugrēns ierīkojis skaistu augļu dārzu un visu saimniecību iekārtojis tā, ka še ir ko redzēt un mācīties.” Arī “Rodzes” piemeklējis līdzīgs liktenis – vairs nekā no tā visa, kas bijis.

Ciemiņu nav trūcis arī vispusīgajā saimniecībā “Vecvagares”, kur saimniekojis Kārlis Augulis. Te varējis brīnīties un mācīties, kā vienā saimniecībā var kopt tik dažādas lauksaimniecības nozares.

Pamatā, protams, bijusi tradicionālā laukkopība. Ar cukurbietēm vien cukurfabrikai nosūtīti 8 vagoni. Neparastākas bija sēklai audzētās sinepes, magones un ķimenes. Saimniecībā iekopts liels augļu dārzs un siltumnīcas, kur audzētas  vīnogas un tomāti.

Ciemiņus interesējusi arī putnkopība. “Vecvagarēs” klukstējušas apmēram 120 vecas un 140 jaunas vistas. Dobeles slimnīcai katru nedēļu aizgādāts ap 200 olu. Vistām uzcelta speciāla kūts, kas atradusies augļu dārzā. Tas savukārt kalpojis arī kā putnu dārzs.  

“Vecvagarēs”, atšķirībā no iepriekšējām paraugsaimniecībām, viss turpinās. “Auguļos”, kā tagad sauc saimniecību, prasmīgi saimnieko Kārļa Auguļa mazmazmazdēls Krišjānis Augulis. Tātad jau piektā paaudze.    

Mācās arī “Grundmaņos”

Augstu viesu ceļi veduši arī uz Bērzmuižas “Grundmaņiem”, kur saimniekojis Kristaps Grundmanis – ne tikai ievērojams sabiedrisks darbinieks, apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, bet arī varoņu nāvē par Latviju kritušo virsnieku Grundmaņu tēvs. Nikolajs Grundmanis tika nošauts kopā ar pirmo Latvijas armijas virspavēlnieku Kalpaku 1919. gadā pie “Airītēm”. Aleksandrs Grundmanis krita Latgales frontē 1920. gadā. Abi brāļi apglabāti blakus Brāļu kapos Rīgā.   

“Grundmaņi ir vispusīgi labi nostādīta saimniecība, kur daudz kā derīga var mācīties gan lopkopības, gan laukkopības un dārzkopības nozarēs, še uzskatami redzams, ka rūpīgs un neatlaidīgs darbs, aiz kura stāv plašas lauksaimniecības zināšanas, spēj dot augstas un vērtīgas ražas. Par izcilajiem panākumiem saimniecība vairākkārt godalgota”, tūristiem ieteicis 1938. gada ceļvedis “Dobeles novads no tūrisma viedokļa”. 

Redzēto ir atzinīgi novērtējuši Lietuvas darba inspektori un Lietuvas lauksaimniecības kameras pārstāvji, kā arī Lietuvas konsuls, Lielbritānijas kameru saimnieciskā delegācija, Francijas sūtnis Latvijā un daudzi citi uz saimniecību atvestie. Grundmaņos dažkārt ciemiņiem sariktētas bagātīgas pusdienas lauku stilā.

 “Grundmaņi” vēl nav gluži aizgājuši nebūtībā. Jaunbērzē, kas kā apdzīvota vieta izveidojās pēckara gados, ir saglabājušās vismaz divas ēkas. Vienā ir izveidota sociālā māja, bet koka ēka gan ir stipri nolaista, skaidroja Jaunbērzes pagasta pārvaldnieks Raimonds Sīpols.      

Pa ķiršu ceļu

Stāstot par lauku tūrismu, nevaru atkla nepieminēt Dobeles ķiršu maršrutu un Dobeli kā ķiršu galvaspilsētu. Tūrisma ceļvežos un presē  ieteiktais gastronomiskais gājiens no Krimūnām līdz Dobelei bija ļoti populārs. To vajadzēja piedzīvot katram dabas draugam, īpaši pēc tam, kad pats Kārlis Ulmanis bija ieteicis apciemot Dobeli ķiršu ziedēšanas un ķiršu ēšanas laikā. Spriksteļu saimnieka Kristapa Leilanda plašais saldo ķiršu dārzs, kopts jau kopš 1905. gada, bija lielākais Latvijā un izslavēts ar sevišķi vērtīgām un izsmalcinātām ķiršu šķirnēm.

Saldi skābo ķiršu mīļotāji tika gaidīti “Lauciņos” Dobeles pievārtē, kur saimniekoja brāļi Vārnas – Nikolajs, Pēteris un Augusts. Te bija dabūjamas labākās ābeļu, bumbieru, ķiršu, plūmju un ogulāju šķirnes un, protams, saldie un skābie ķirši. Skābo ķiršu dārzs pleties 2 ha platībā. Saimnieki līdz ar ķiršiem ekskursantiem devuši arī plašus un vispusīgus paskaidrojumus par dažādo šķirņu priekšrocībām.

Kāda kārtējā lauku izbrauciena laikā prezidents un līdzbraucēji, pa auto logu vērojot apkārtni, nonākuši pie secinājuma, ka Zemgale nav tikai kviešu zeme. To var droši saukt arī par ķiršu zemi.

 

Anita Banziņa
Dobeles novada TIC vadītāja

Citējot un pārpublicējot atsauce obligāta