?!XJautājumi un ierosinājumi
Image CAPTCHA
Ierakstiet simbolu virkni, kas redzama attēlā.
X
Jautājumi un ierosinājumi
Image CAPTCHA
Ierakstiet simbolu virkni, kas redzama attēlā.
?!XPieteikt problēmu
Lai operatīvi novērstu iedzīvotāju konstatētās problēmas Dobeles novada pilsētā un ciematos, Jums ir iespēja par to informēt pašvaldības operatīvos dienestus, piemēram, par bojātu ielu apgaismojumu, bojātu ielu infrastruktūru, vandālismu vai nekārtībām ap atkritumu konteineriem.
X
Lai operatīvi novērstu iedzīvotāju konstatētās problēmas Dobeles novada pilsētā un ciematos, Jums ir iespēja par to informēt pašvaldības operatīvos dienestus, piemēram, par bojātu ielu apgaismojumu, bojātu ielu infrastruktūru, vandālismu vai nekārtībām ap atkritumu konteineriem.

Uz garšīgajiem Dobeles ķiršiem!

Adrese: 
Ķiršu novākšana Vārnu dārzniecībā

Tajos tālajos laikos, kad Dobele vēl nebija kļuvusi ne par ceriņu svētvietu, ne arī par Dižo sniegavīru satikšanās vietu, tā tuvu un tālu tika cildināta kā ķiršu galvaspilsēta. Pat valsts prezidents Kārlis Ulmanis ieteica katram tūristam ķiršu nogatavošanās laikā apceļot Dobeles apkārtni un iegriezties ķiršu dārzos.

Vēl vairāk. Žurnāls “Laikmets” 1943. gadā ir drosmīgi apgalvojis: “Uz Japānu ļaudis braukuši no visām debess pusēm, lai kaut tikai dažus mirkļus ieelpotu šo ziedu vieglumu... Tomēr Japānas ķiršu burvība vilināt varētu vienīgi tos, kas nezina, kā garšo Dobeles ķirši”.

Jā, kā tad garšoja Dobeles ķirši?

Par vienu latu ēd, cik uziet

Tūrisma ceļvežos tika ieteikts īpašais ķiršu maršruts Krimūnas – Dobele. Šo ķiršu ceļu vajadzēja iziet un piedzīvot katram dabas draugam.  Un ne tikai tautietim vien. 30. gadu beigās izdotais ceļvedis “Sommerreise in Lettland” jeb “Vasaras ceļojumi Latvijā” mudina arī vācu tūristus nodoties patīkamām vēderlustēm un doties uz Dobeli, kur ikkatra lauku māja slēpjas ķirškoku jūrā, kur atrodas Latvijā lielākais ķiršu dārzs un unikālais, nekur citur neredzētais ķiršu mežs.  

Atcerēsimies – tolaik par īstu tūristu uzskatīja tikai tādu, kurš ar spieķi rokās braši soļoja pa Latvijas putekļainajiem ceļiem un ārēm. Ķiršu maršruta garums – apmēram 9 km – bija katram pieveicams, pat rīdziniekam. Tiem ar rīta vilcienu bija jābrauc līdz Krimūnu stacijai, kur vilciens piestāja pēc pulksten 10, tad kājām jāsoļo pa Dobeles ceļu, baudot ķiršus un dabas ainavas. Vakara vilciens nogurušos un pārēdušos ceļotājus no Dobeles aizrāva atpakaļ uz Rīgu. 

Ceļotāji, nokļuvuši tuvāk Dobelei, varēja sadalīties divu veidu ķiršēdājos – tādos, kam patīk saldās ogas, un tādos, kas fano par saldi skābajiem ķiršiem. Atkarībā no tā varēja izvēlēties tālāko maršrutu.  

Ceļinieku maršruts uz saldi skābajiem ķiršiem: Krimūnu stacija, Zaļumi (plašs saldo un skābo ķiršu dārzs, viesmīlīgs saimnieks), Parūķis, Dobele un Lauciņi (vairāku hektāru liels skābo ķiršu dārzs).

Maršruts uz saldajiem ķiršiem: Krimūnu stacija, Zaļumi, tad aiz Parūķiem jāmet līkums pa Kalnamuižas lielceļu (tagad teiktu – Bauskas šoseju) gar Vīgantiem (tur dzīvojis rakstnieks Augusts Deglavs) pāri Sesavai līdz Spriksteļiem (4 km no Dobeles).

Lūk, ko tolaik varēja apskatīt šajos kilometros.

 “Apgabals aiz Krimūnām ir kalnains, tur no Jodēnu kalna var tālu pārredzēt Zemgales līdzenumu un izdevīgos laika apstākļos ar neapbruņotu aci var saskatīt pat Jelgavas torņus. Apkārt dabas jaukumi, glītas mājas.”

Ceļotājs, maršrutu dažādojot, var iegriezties tuvējā Vērpju kapsētā, kur 1905. gadā apbedīta rakstnieka Augusta Deglava māte. Kad, dabas jaukumus baudot, ir nosoļoti 6 kilometri, tūristus sagaida krāšņā Parūķa grava un Bērzes upe. Te izbūvētas slūžas, ierīkotas ūdens dzirnavas un elektriskā spēkstacija. Gājējam uz tilta ir mazliet jāapstājas, jāpaskatās ūdenskritumā un upes straumē, ko divās daļās sadala kokiem apaugusī, iegarenā saliņa. Kam laiks atļauj, var pastaigāt uz vienu vai otru pusi gar upes malu vai arī apskatīt (ar laipnu atļauju) dzirnavas un elektrisko spēkstaciju, kas pieder Dobeles — Bērzes savienībai. Dzirnavas te bijušas jau no agrākiem laikiem, bet spēkstaciju ierīkoja Pirmā pasaules kara laikā, un tā bijusi par lielu svētību Dobelei un apkārtnei.

Tieši te, upes ielejā, tā īsti sākas gastronomiskās izpriecas. Pie katras mazmājas ir savs ķiršu dārzs, un saimnieks katru tūristu itin laipni laiž savā dārzā ķiršus ēst, cik patīk. Par sava vēdera piepildīšanu, neraugoties uz tā apmēriem, jāmaksā tieši viens lats.  

Nudien, var tikai brangi uzslavēt tā laika lauku tūrisma viesmīlības līmeni, jo dārzu saimnieki ķiršu kārotājus nevis ar suņiem prom raidījuši, bet “jau daudzkārt tūristiem un interesentiem savus vārtus esot vēruši un šovasar, kad ogu ir pārpilnām, ar sevišķu prieku aicina apmeklētājus.”

Tie, kam vēl nav bijis gana, ķiršus līdzi vešanai varēja sapirkties Krimūnu patērētāju biedrības veikalā, Parūķkrasta veikaliņā pie Melbergtantes, Dobeles kioskos un Dobeles patērētāju biedrības piena veikalā. Turpat varēja iestiprināties ar piena ražojumiem, ja ķirši dūšu apšķebinājuši.

Pietiek pašiem, tūristiem un strazdiem

Spriksteļu saimnieka Kristapa Leilanda plašais saldo ķiršu dārzs, kopts jau kopš 1905. gada, bija lielākais Latvijā un izslavēts ar sevišķi vērtīgām un izsmalcinātām ķiršu šķirnēm. Rīgā un visā Latvijā ķirši bija pazīstami ar nosaukumu Dobeles jeb Spriksteļu ķirši, bet saimnieks – kā lielākais dārznieks savā apkārtnē.  Savā ķiršu koku audzētavā viņš ar ilggadīgiem mēģinājumiem bija izkopis četras ķiršu šķirnes — ‘Spriksteļu mazie melnie’, ‘Spriksteļu lielie melnie’, ‘Spriksteļu brūnie’ un ‘Spriksteļu’raibie’.

Tiem katram bijusi sava īpatnēja garša. Kāda? Diemžēl to vairs nesagaršosim, jo itin nekas no Dobeles ķiršiem līdz mūsdienām nav atnācis. 1945. gadā “Sprikstelēs” ierīkots bērnu nams, tad nāca kolhozu laiki. “Spriksteļu” saimnieks pārcēlās uz Irlavu, kur strādāja par dārznieku vietējā bērnu nama palīgsaimniecībā. Dobeles ķirši iznīka, izsala. Nav jau saules mūžs tādam ķirsim.  

Bet tolaik ķiršu koki bijuši apbrīnojami lieli un ražīgi un katru gadu saimniekam devuši tūkstošiem latu ienākumu. Saimniecībā bija ierīkota arī ķiršu koku skola, kur audzinātas dažādas ķiršu šķirnes. Taču daudziem, kas mēģinājuši Spriksteļu ķiršus ieaudzēt savā dārzā, nācies vilties. Ķiršu kociņi nav gribējuši iedzīvoties un devuši maz ogu. Tas pierāda, ka, ķiršus audzējot, ļoti liela nozīme ir noderīgai vietai, zemei un piemērotas šķirnes izlasei, norādījis kāds zemkopības žurnāls.

Bet “Sprikstelēs” ķiršu bijis tik daudz, ka pieticis visiem. Ko nav noēduši  tūristi un strazdi, tos ķiršu pudus veduši  uz Rīgu, kur saimnieks tos realizējis sidraba latos Rīgas centrāltirgū. Spriksteļu ķirši arī tik ātri nebojājušies, tādēļ bijuši iecienīti tirgū, un par tiem maksāts daudz dārgāk nekā par citu šķirņu ķiršu ogām.

Kāds vārds vēl sakāms par neparastajiem ķiršu mežiem, kādi bijuši vienīgie Latvijā un auguši “Balvās” – turpat līdzās “Sprikstelēm”.  Kā tie tur radušies?  Putni sēklas sanesuši?

Iespējams. Laikraksts “Zemkopis” 1927. gadā mēģinājis rast izskaidrojumu to izcelsmei:

“Dārzs pāriet mežā, kur starp lieliem alkšņiem un citiem meža kokiem draudzīgi aug ne mazāk kā pāris simtu ķiršu koku. Šie koki ikgadus izdod vislabākās ķiršu ogas. Ne tagadējais mājas īpašnieks, ne arī apkārtējie saimnieki neatceras, kad ķirši dēstīti. Liekas, ka paši no sevis tie būtu ieviesušies.

Cik zināms, Kurzemes hercoga laikos Dobeles apvidū jau bijuši labi ķiršu dārzi. To rāda daži līdz šim uzglabājušies raksti. Jau sen, sen atpakaļ kādā grāmatā, kas sarakstīta vācu valodā (nosaukumu gan vairs neatceros), kurā attēlota kāda hercoga dzīve, minēts par Dobeles apkārtnē augošiem ķiršu kokiem un jauniem ķiršu stādījumiem. Var būt, ka no tiem laikiem arī Spriksteļos uzglabājušies ķiršu koku pēcnācēji."

Protams, arī ķiršu meža vairs nav.   

Ar sardzes torni pret strazdiem

Kā tūrisma ceļvežos tika norādīts, saldi skābo ķiršu mīļotāji tika gaidīti "Lauciņos" Dobeles pievārtē, kur saimniekoja brāļi Vārnas – Nikolajs, Pēteris un Augusts.

Te ir “priekšzīmīgi nostādīta dārzkopība un koku skola, kur dabūjamas labākās ābeļu, bumbieru, ķiršu, plūmju un ogulāju šķirnes. Starp ķiršu šķirnēm galveno vietu ieņem Leišu ķirši, tad Kozdangas, kā arī dažādas saldo ķiršu šķirnes. Te ir arī ap 2 hektāri liels skābo ķiršu dārzs.”

Saimnieki līdz ar ķiršiem ekskursantiem devuši arī plašus un vispusīgus paskaidrojumus par dažādo šķirņu priekšrocībām.  Te varēja iegūt arī vērtīgu pieredzi, kā atsist nekaunīgo strazdu uzbrukumus. Plašajā ķiršu dārzā esot bijis ierīkots sardzes tornis, no kura visos dārza virzienos izvilktas stieples ar zvaniņiem galā.

Nikolaja Vārnas mazdēls Aigars Neilands gan saka, ka ar zvaniņiem vien nekas nebija līdzēts. Klāt bija pieriktēti arī skārda trumuļi un pannas, lai labi dārd, akmeņiem tajās trāpot. Lieliskais troksnis tad spējis iedzīt šausmās spārnainos ķiršu zagļus. Kādam, protams, bija uzmanīgi jāvēro gaiss, vai netuvojas uzbrucēju bari.

Aigars Neilands zina stāstīt, ka padomju gados ķiršu dārzu pārņēmis Pēteris Upītis, un labi, ka tā, jo, kas zina, kā tā liktenis būtu iegrozījies. Sirds gan sāpot, ka 1978. gadā, jau pēc Upīša nāves, nezināmu iemeslu dēļ ķirškoki izrauti.     

Valsts prezidents ķiršu dārzā 

1938. gada jūlijā vai ikviens laikraksts ziņoja, ka, sekojot Dobeles aicinājumam apmeklēt apkārtnes ķiršu dārzus, Valsts prezidents Kārlis Ulmanis izbraucis uz Dobeles apkārtni, lai pavadītu dažus atpūtas brīžus ķiršu dārzos. Līdzi ņemti valsts kancelejas, sekretariāta un Latvijas telegrāfa aģentūras darbinieki. 

Izbraukuma dalībnieki iegriezās Dobeles Spriksteļos,  kur prezidents sīki iepazinies ar plašajiem dārziem, koku audzētavu un ienācis arī laukstrādnieku dzīvokļos. “Spriksteļu” saimnieka dēls Ivars Leilands, kuram tolaik varēja būt divi gadi, apgalvo, ka atceroties, kā prezidents viņu, mazu puišeli, pacēlis uz rokām.  

Dziļi iespaidots no redzētā un izgaršotā, prezidents ieteica ķiršu nogatavošanās laikā katram tūristam katrā ziņā apceļot Dobeles apkārtni un iegriezties ķiršu dārzos.

Lieliska reklāma Dobeles tūrismam!

Izbrauciena laikā prezidents un līdzbraucēji, pa auto logu vērojot apkārtni, arī secinājuši, ka Zemgale nav tikai kviešu zeme. To var droši saukt arī par ķiršu zemi. Gandrīz katrā dārzā ķiršu zari slīgst zem ogu svara.

Jāteic, ka ķiršu stāsts, spriežot pēc laikrakstu ziņām, sācies jau krietni ātrāk.

1936. gada maijā K. Ulmanis sasēdinājis lielajā Ceļtransa autobusā ministrus, iestāžu vadītājus un žurnālistus un vedis tos skatīt skaistos augļu dārzus, kas grimuši balto ziedu kupenās. Sevišķi skaisti bijuši plašie ķiršu dārzi Bauskas – Ķekavas ceļā.

"Tagad ir tikai atsevišķām mājām ķiršu dārzi, bet dienās šiem dārziem gar ceļa malu jāsaplūst kopā vienā nepārtrauktā dārzu joslā," norādījis prezidents. "Ne tikai bagātai, ne tikai tīrai mūsu zemei jābūt, bet arī skaistumam visur jāvalda, – Latvijas zemei jābūt skaistai!"

Klausot uz vārda prezidenta norādījumiem, lauksaimniecības kamera nekavējoties sākusi ierīkot ķiršu dārzus saimniecībās gar Ķekavas šoseju.

Darbā pieņemts īpašs lauksaimniecības kameras dārzkopības instruktors, kura uzdevums bija rūpēties par ierīkojamo ķiršu dārzu pareizu apstādīšanu. Instruktors katrai saimniecībai izstrādājis ķiršu dārza plānu, bet saimnieki saņēmuši jaunus ķiršu kociņus, ko stādīt dārzā.  

Un, lai arī drīz vien ķiršos bija uzposusies visa Daugmale un Dole, tomēr Dobeles ķirši palika nepārspēti. Patriotiski jāpiekrīt 30. gadu izcili liriskajam veltījumam Dobeles ķiršiem:

“Ķirši ir visur, bet Dobeles ķiršiem ir sava pievilcība.

Zemgales zemē augot, tie uzņēmuši sevī šīs zemes spēku. Ar savu sulu to izdala tiem, kas grib stiprināt miesu un garu.

Kad sulīgā oga gatava nobriedusi zarā šūpojas, tā kairina un aicina baudīt. Ar katru apēstu ogu tu sajūti savienošanos ar zemes spēku, tevi pacilā labsajūta. Šo patiesību apstiprinās katrs, kas baudījis Dobeles ķiršus tieši no koka, un tas ir rets prieks.”

Anita Banziņa
Dobeles novada tūrisma informācijas centra vadītāja

Citējot un pārpublicējot atsauce obligāta

Ķiršu novākšana Vārnu dārzniecībā