?!XJautājumi un ierosinājumi
Image CAPTCHA
Ierakstiet simbolu virkni, kas redzama attēlā.
X
Jautājumi un ierosinājumi
Image CAPTCHA
Ierakstiet simbolu virkni, kas redzama attēlā.
?!XPieteikt problēmu
Lai operatīvi novērstu iedzīvotāju konstatētās problēmas Dobeles novada pilsētā un ciematos, Jums ir iespēja par to informēt pašvaldības operatīvos dienestus, piemēram, par bojātu ielu apgaismojumu, bojātu ielu infrastruktūru, vandālismu vai nekārtībām ap atkritumu konteineriem.
X
Lai operatīvi novērstu iedzīvotāju konstatētās problēmas Dobeles novada pilsētā un ciematos, Jums ir iespēja par to informēt pašvaldības operatīvos dienestus, piemēram, par bojātu ielu apgaismojumu, bojātu ielu infrastruktūru, vandālismu vai nekārtībām ap atkritumu konteineriem.

"Tveriet spieķi – skaistā Latvija jūs aicina!"

Adrese: 
Krimūnu piensaimnieka auto

"Apceļo dzimto zemi!" – skaļi un pārliecinoši pagājušā gadsimta 20. un 30. gados skanēja aicinājums ikvienam tautietim pārstaigāt Latvijas āres, izzinot, pētot un atklājot savas dzimtenes daiļumu, vēsturi un darbīgos ļaudis. Rezultāts apbrīnojams – radās gluži vai par vispārēju tautas kustību nodēvējama tūrisma akcija. Katrs patriotiski noskaņots cilvēks, aicinājumu uzklausot, par savu pienākumu un goda lietu sāka uzlūkot dzimtās zemes apceļošanu un iepazīšanu.  Vai tad mūsdienās šis aicinājums būtu zaudējis savu aktualitāti?

Ļaudis ir ceļojuši, ceļo joprojām un ceļos. Nemainās gan arī cilvēku daba. Vienmēr liekas, ka svešās zemēs skaistāk, kā jau senā dziesmā dziedāts, –  svešās zemēs esot jauki, daudz jo daiļi brīnumi… Bet, rau, toreizējais Valsts prezidents Kārlis Ulmanis, kurš bija jau Eiropas un Amerikas tālās zemes iepazinis, uz savu pieredzējumu balstoties, varēja viedi norādīt: “Skaista ir mūsu tēvuzeme, visās malās un stūros tā ir skaistuma pilna“.

Bet vai visi to arī apjauta? Un kā lai to skaistumu bauda un ar to lepojas, ja pats ne nieka no tā neesi redzējis un pat ne savu tuvāko apkārtni iepazinis?

"Mūsu zemē ir krāšņumi, kurus velti meklēsim ārpus mūsu zemes robežām. Jauka un skaista ir mūsu tēvuzeme," – apgalvots kādā vecā kinohronikā, raugot iekārdināt potenciālos Latvijas apceļotājus ar dzimtās zemes dabas krāšņumiem.   

Ir tik interesanti izrakties cauri vecajiem ceļvežiem un tūrisma vadoņiem, kādi ir varen daudz drukāti tūrisma kustības veicināšanai, un samērot, kā agrāk ir ceļots un kāds bijis tūrisma piedāvājums vēsturiskā atskatā pirms 2. pasaules kara un pēc tā.

Kāpēc apceļot?

1920. un 1930. gados tūristu skaits Latvijā ievērojami pieauga. Sevišķi jau dzimtās Latvijas apceļošana sita augstu vilni. Tūrisma attīstību rosīgi veicināja valsts politika, kurai bija divi mērķi.

 Pirmais un galvenais – ieinteresēt arvien vairāk ļaužu apceļot Latviju.

Viens no Latvijas tūrisma kustības pamatlicējiem, Sabiedrisko lietu ministrijas Tūrisma nodaļas vadītājs, daudzu ceļvežu autors Kārlis Vanags tolaik mudināja: "Meklējiet savos ceļojumos skaisto Latviju, strādājošo un radošo Latviju, latvju sētu, latvju darbu, latvju sirdi, tikumu un tautu!".

Otrs mērķis – sakopjot Latvijas skaistākās vietas, piesaistīt ārzemju tūristus.

Tūrisms un tā propaganda kļuva par svarīgu tēvzemes mīlestības stiprināšanas, tautas vienošanas un nacionālās audzināšanas līdzekli. Gan jau latvieši devās arī uz ārzemēm, tomēr daudzi ņēma vērā aicinājumu, ka gudrāk ir nebraukt uz ārzemēm, pirms nav iepazīta skaistā Latvija.

Arī tajos laikos, gluži kā tagad, bija izslavētās vietas jeb, kā tagad saka, TOP galamērķi, kam no dabas, vēstures un cilvēkiem bija vairāk dots.  Abavas ieleja un Sigulda – Kurzemes un Vidzemes Šveice, Kokneses pilsdrupas augstajā kalnā, leģendārais Staburags un skaistais Pērses ūdenskritums bija jāapskata katram tūristam.

Taču arī Dobele tūrisma vadoņos tika slavēta ar saviem dabas krāšņumiem, vēsturiskām vietām, seno zemgaliešu varoņgaru. 1939. gada izdevumā “Dobeles novads no turisma viedokļa” tā autors, tūristu aģents Dobelē Voldemārs Ziemelis ir atzinis:  "Dobele ir tikai pa daļai atrasta pērle, jo viņas burvīgums vēl ļoti daudziem nav pazīstams.”.

Apceļot dzimto zemi mudināja tā laika tūrisma ceļveži, nacionālās tūrisma izstādes, plakāti, kartes, brošūras, piemiņas lietas, tūrisma žurnāli. (Šajā sakarā man joprojām ir neizprotams, kā var mazajā Latvijā pastāvēt vismaz desmit sieviešu žurnālu, bet iznīkt viens vienīgais tūrisma žurnāls?)

Kā ceļot? 

30. gados veidojās daudzas tūrisma kustību veicinošas sabiedriskas un valstiskas organizācijas. Pie tūrisma darba ķērās arī pašvaldības, meklējot tūristu pavadoņus jeb gidus un tūristu aģentus, kuru pienākums bija propagandēt apskates vietas un sniegt tūristiem bezmaksas informāciju (tie varētu mūsdienu tūrisma informācijas centru priekšteči). Lauku saimniecībās, skolās un sabiedriskajās ēkās tūristiem piedāvāja apmešanās vietas. Protams, bija arī viesnīcas, kur tie ļaudis, kurus neapmierināja guļvietas kūtsaugšā uz siena vai uz salmiem skolas sporta zālē, varēja atrast ”gaišas, glīti iekārtotas, plašas un patīkamas telpas, ziemu labi apsildītas”.   

Tūristi kā šķira vispār dalās vairāk un mazāk prasīgajos, visu notiekošo kā piedzīvojumu uzņemošajos un kašķīgajos, kam nekas nav tā, kā vajadzētu būt.  

Tolaik tika definēti trīs ceļotāju tipi.

Pirmie bija zaļumnieki – tukšu izpriecu meklētāji, kas pilsētu atstāj tikai uz pāris stundām.

Ekskursants bija tāds kā zaļumnieku paveids. Viņš gan mīl dabu un grib izrauties no pilsētas kņadas, taču nepavisam neinteresējas par latvisko Latviju. Viņš mēdz ceļot grupās ar auto vai vilcienu, tērpies modernos ielas uzvalkos, līdzi stiepj patafonu, spēļu kārtis un kārtīgu kravu ar ēdamo un dzeramo. Pilsētu atstāj uz dienu vai divām, lai omulīgi pavadītu laiku, elpojot spirdzinošo lauku gaisu. 

Vienīgie pareizie tūristi tajos laikos bija dzimtās zemes pētnieki, kas vieglā ceļojumu tērpā sistemātiski (bet ne kāda nejauša gadījuma dēļ) soļo pa dzimtenes baltajiem ceļiem, nevis cepinās saulē Baltijas Rivjērā – Jūrmalā.   

“Tveriet spieķi - skaistā Latvija jūs aicina! …Ceļošana kājām pa dzimtenes kalniem un lejām ir miesas un gara “ putekļu sūcējs”, jo ikviens kājām nostaigātais kilometrs attālina tūristu no ārstu kabinetiem, slimo kasu aptiekām un dūņu vannām. Ja gribat taupīt veselību, netaupiet zābaku zoles – tā jau ir veca patiesība”, pārliecinoši aicināja jau pieminētais Kārlis Vanags.

Pirms gandrīz 90 gadiem izteiktais aicinājums, šķiet, īpaši dzirdīgas ausis ir atradis tieši pēdējos gados, jo iešana kājām pa jūras krasta smiltiņām, pēdošana gar Latvijas robežu, mežu un purvu taku pārvarēšana kļūst par katra sevi cienoša ceļotāja goda lietu.

Neej niknam bullim tuvu!

Arī tajos laikos nācās norādīt, kā dzimtenes apceļotājiem būs pareizi uzvesties ceļojuma laikā. Tūristam bija jāievēro vairāki likumi, lai pret viņiem vietējie ļaudis sajustu cienību. Pieklājību nācās ievērot ne vien darbos un vārdos, bet arī apģērbā.

Vispirms prasības komunikācijā. Piemēram, jānovēl dievpalīgs ceļā satiktiem strādājošiem zemkopjiem, jābūt apdomīgiem ar jokiem un asprātībām, sarunās jālieto vienkārša lauku ļaužu valoda, Rīgas smalkajai sabiedrībai atstājot "salonu stilu un pārgudrus svešvārdus".  Tūristam jābūt laipnam, pieklājīgam, smalkjūtīgam, kur nu vēl kritizēt un izzobot vietējos tikumus, apģērbu, valodu vai ēdienu.

“Neprasiet, lai visur būtu tā, kā pie jums mājās!” pamācīja ”Ceļvedis pa dzimto zemi”. Saprotams, ka lauku dzīve jāuzņem tāda, kāda tā nu ir – arī ar govs pļekām, kūts smakām, ar circeņiem, mušām, prusakiem un blusām kā normāliem mājas kustonīšiem.

Arī gastronomiskās lietās bija daži norādījumi. Proti, ceļojumā līdzi var ņemt groziņu ar dienišķo maizi un ābolu sulas pudeli. Noderīga var būt tūristu konservu kārba, ko var sasildīt uz salokāmas prīmusa plītiņas. Bet vispār tika ieteikts ar ēšanu īpaši neaizrauties, lai iešana vieglāka. 

Kauna lieta bija atstāt aiz sevis gružus un netīrību. Kāds nezināms autors tūristu uzvedību laukos noformulējis pantiņa veidā:

Ja tu viens īsts tūrists esi,
Godam savu vārdu nesi:
Nebradā pa kviešu druvu,
Neej niknam bullim tuvu,
Olu čaulas nemētā,
Negriez vārdus ozolā!

Savukārt Kārlis Vanags pamācīja: "Ja ekskursijā daudz brīva laika, ieteicams iet talkā saimniekam lauku darbos (pie siena, mēslu vešanas u.t.t.). Vakaros vadītājs ar saimnieka piekrišanu var izrīkot romantisku ugunskuru, pie kura jāaicina arī mājas saime un gājēji. Ugunskurs beidzams ne vēlāk par plkst. 22.30 un noslēdzams ar Dziesmu brīvai Latvijai.”

Citāda ceļošana  

Nāca citi laiki un citas dziesmas. Sigulda, Cēsis, Tērvete, Jūrmala gan joprojām palika apmeklējamo vietu sarakstos, tomēr nu tūrisms bija orientēts uz padomju tautas sasniegumiem, uz revolucionāro pagātni. 

Padomju laikos tūrismu definēja arī kā vienu no visplašāk izplatītākajiem sporta un aktīvas atpūtas veidiem. Bija tūristu salidojumi ezeru krastos un obligātās tūristu sacensības, kurās, kā atceros, manos skolas laikos katrai klasei bija jāpiedalās ar savu komandu. Ak, skaistās atmiņas! Skriešana, izmisīgi pūloties neizmest olu no karotes, koka mietiņu klapēšana cietajā zemē, ceļot brezenta telti uz ātrumu… Tad vēl ugunskurs un nakšņošana teltī, kaujoties ar odiem un neganti apsaukājoties ar skolas puikām no blakus telts. Romantika!

Tikpat satraucošas bija klašu un darba kolektīvu ekskursijas smago automašīnu kravas kastēs, sēžot uz gariem, cietiem koka soliem. Lietus laikā pārvilka pāri brezentu, bet saulainajās dienās vējš rāva nost matus, sieviešu lakatiņus un stūros saspraustās meijas.

Tūrisma maršrutos tika obligāti iekļauti revolucionāru un kara varoņu pieminekļi, brāļu kapi un Salaspils memoriāls. Padomju tautas sasniegumus tūristiem demonstrēja kolhozu centri, daudzdzīvokļu nami pilsētās un ciematos,  jaunuzceltās skolas un bērnudārzi. 70. un 80. gados populāra bija rakstnieku memoriālo muzeju apceļošana, kas īpaši patika latviešu valodas un literatūras skolotājām. Eduarda Veidenbauma “Kalāči”, Andreja Upīša muzejs Skrīveros, Annas Brigaderes “Sprīdīši” bija vietas, kas bija noteikti apmeklējamas arī skolēnu grupām.

1959. gadā Voldemārs Ziemelis norādīja: "Dzimtās zemes apceļošanai var būt arī tīri praktiska nozīme – daudzi dodas ceļojumos, lai iepazītos ar speciālistu sasniegumiem, lai celtu savu kvalifikāciju". 

30. gadu tūristi uz Dobeli tika aicināti ķiršu ziedēšanas un ķiršu ēšanas laikā. Te bija noteikti jāapskata arī iespaidīgās pilsdrupas, vēsturiskā baznīca, krāšņais Ķestermežs un gleznainie Bērzes upes krasti, Dobeles latviešu biedrības nams un Dobeles pilsētas ģimnāzija ar K. Ulmaņa dāvāto grezno griestu lukturi.

Savukārt 1985. gadā izdotajā ceļvedī "Autotūrisma maršruti Latvijā" akcents tiek likts uz moderno viesnīcu pilsētas centrā, deviņstāvu mājām, Dobeles simbolu – tanku uz augstā postamenta, Dobeles Brāļu kapiem, piemiņas plāksni revolucionāriem brāļiem Beikām. Beigās tomēr pieminētas arī Dobeles pilsdrupas un selekcionāra Pētera Upīša dārzs.   

---------------------------------------------------------------------------------------------

Varbūt tad šādā veidā, salīdzinot bijušo un esošo, izbrauksim un izsoļosim visu Dobeles apkārtni? Esmu droša, ka mūs gaida daudz atklājumu. Raugi, dažs labs dobelnieks joprojām arī par izdaudzināto Dobeles ceriņu dārzu un Pokaiņu mežu ir tikai iztālēm dzirdējis. Bet vai tur nevar iznākt kāds skaists vasaras piedzīvojums?

 

Anita Banziņa
Dobeles novada tūrisma informācijas centra vadītāja  

Citējot un pārpublicējot atsauce obligāta

Krimūnu piensaimnieka auto