?!XJautājumi un ierosinājumi
Image CAPTCHA
Ierakstiet simbolu virkni, kas redzama attēlā.
X
Jautājumi un ierosinājumi
Image CAPTCHA
Ierakstiet simbolu virkni, kas redzama attēlā.
?!XPieteikt problēmu
Lai operatīvi novērstu iedzīvotāju konstatētās problēmas Dobeles novada pilsētā un ciematos, Jums ir iespēja par to informēt pašvaldības operatīvos dienestus, piemēram, par bojātu ielu apgaismojumu, bojātu ielu infrastruktūru, vandālismu vai nekārtībām ap atkritumu konteineriem.
X
Lai operatīvi novērstu iedzīvotāju konstatētās problēmas Dobeles novada pilsētā un ciematos, Jums ir iespēja par to informēt pašvaldības operatīvos dienestus, piemēram, par bojātu ielu apgaismojumu, bojātu ielu infrastruktūru, vandālismu vai nekārtībām ap atkritumu konteineriem.

Pa vadoņa jaunības takām Bērzmuižā

Adrese: 
Ekskursantu grupa "Pikšās"

30. gados, kad ikviens ceļotājs raiti pārstaigāja dzimtenes āres,  izzinot un atklājot dzimtenes daiļumu un dižo vēsturi, viena no populārākajām apskates vietām bagātajā Zemgalē bija Bērzmuiža, tagad Bērze.  Taču atzīsim – gan tolaik, gan tagad tā būtu tikai viens no ikdienišķajiem Latvijas nostūriem bez īpašas ievērības, ja vien šai pusē pirms 141 gada nepiedzimtu Kārlis Ulmanis. Un, lūk, vēl pēc vairāk nekā 50 gadiem Bērzmuiža ieguva sevišķu pievilcību patriotiski noskaņoto ceļotāju vidū. 

Mazā pilsētiņa Bērze

“Uz austrumiem no Dobeles ir raksturīgā Zemgales līdzenuma dabas ainava — līdzeni kā galds lauki, kuros izkaisītas turīgas, pat lepnas saimniecības, kas vasarā slēpjas augļu dārzu un pa retam arī bērzu birztalu tumšzaļā lapotnē.

Mežu še tikpat kā nemaz nav. ….Viss te liekas pārāk atklāts. Nav gandrīz vietas, kur tūrists varētu mierīgi paslēpties no ļaužu acīm un baudīt vientulību dabas pirmatnējā skaistumā. Toties še šūpojas vējā lieliskas, bagātas druvas un bagātīgas ražas smagums liec augļu koku zarus. Majestātisks miers un plašums še rāmi izplētis savus spārnus.”

Tik dzejiski aprakstīta Kārļa Ulmaņa dzimtā puse 30. gadu vidū vietējā novadpētnieka Voldemāra Ziemeļa publikācijā "Dobeles novads no lirisma viedokļa".

Savukārt žurnāls "Zeltene", 1937. gadā publicējot ceļojuma aprakstu, Bērzi nodēvē par mazu pilsētiņu ap baznīcu. Te ir glīts, labi uzkopts pagasta nams, kur dzīvo pagasta sekretārs, kas ir arī vietējais tūristu aģents. Pagasta valde iekārtojusi ērtas uzgaidāmās telpas publikai. Tur atrodas lasāmgalds ar jaunākiem laikrakstiem un žurnāliem. Jādomā, īpaši interesanta lasāmviela bijusi 1937. gadā Bērzmuižas pagasta valdes izdotā, J. un K. Strauberga sarakstītā 342 lappušu biezā grāmata "Bērzmuiža un viņas vēsture", kas bijusi veltīta Kārlim Ulmanim viņa 60. dzimšanas dienā.

Bērzē tolaik bijusi pienotava, lauksaimniecības biedrības "Druva" nams ar plašo izrīkojumu zāli, kur vietas apmēram 500—600 apmeklētājiem. Izdaiļota un uzposta bijusi Bērzes baznīca, kas tuvumā un arī no tālienes atstājusi ļoti patīkamu iespaidu.

Laukuma vidū — atbrīvošanas cīņās kritušo bērzmuižnieku piemineklis, iepretim — kapsēta, kur ēnainu liepu un bērzu pavēnī atdusas Valsts prezidenta vecāki. Tos godināt bieži še ierodušies valsts un organizāciju pārstāvji, ekskursantu grupas un atsevišķi tūristi no dažādām Latvijas malām, kuri "noliek ziedus uz kapa un noliektām galvām godbijībā un pateicībā piemin vecākus, kas devuši mums lielo Tautas Vadoni."

Voldemārs Ziemelis ceļvedī "Dobeles novads no tūrisma viedokļa" norādījis – "Reti kur laukos ir tik glīti kopta kapsēta kā Bērzmuižā. Še ir daudz zīmīgu pieminekļu ar interesantiem uzrakstiem un dažas kapličas. Kapsētā apbedīti vairāki ievērojami bij. vietējie sabiedriskie darbinieki".

Vecos laikrakstus lasot, jāsecina, ka tajos laikos, kad ceļotāji mundri devās "pa vadoņa jaunības tekām", tā piedāvāja daudz vairāk nekā tagad, kad, citējot dažus cilvēkus, jāteic, – palikuši vien kapi, baznīca un autobusu pietura.

Nu, gluži tā nav. Bijušajai vidusskolas ēkai par kārtējām drupām pārvērsties neļauj enerģiskā Aija Cimermane, te uzturot kultūras un atpūtas centru “Bērzmuiža”.  Pāris kilometrus tālāk putraimu un miltu gaņģi joprojām griežas simtgadīgajās Bērzes dzirnavās, bet no dzirnavu bruģētā pagalma jau saredzamas Kaspara Otikova siltumnīcas un dārzs, kur briest eksotiski augļi un dārzeņi, kas tik ļoti garšo arī ceļotājiem.

Bērzes otrā galā ekskursantus uzņem viesmīlīgā Baužu ģimene, izrādot savu neparasto dārzu, koka skulptūras un 180 dūraiņu pāru lielo kolekciju.         

Kur prezidents mācījies 

Vēl ceļa malā turas Bērzmuižas mazā skoliņa. Te savas skolas gaitas bija sācis Kārlis Ulmanis. Pēdējos 20 gadus ēka ir bijusi pamesta un nevienam nevajadzīga, mūslaiku tūristiem apskatāma tikai no ārpuses. Pašlaik tai ir jauni saimnieki, vietējie cilvēki, kuri, jādomā, neļaus vecajai, vēsturiskajai ēkai pazust nebūtībā. Kad ēku pameta gluži tukšu, vēl  kādus gadus pēc atmodas laikiem ēkas otrajā stāvā varēja apskatīt Kārļa Ulmaņa piemiņas istabu. Tagad tās tur vairs nav, bet mozaīka ar Ulmaņa attēlu šobrīd atrodas K. Ulmaņa piemiņas muzejā “Pikšas”. 

Vecās skoliņas priekšā joprojām sparīgi zaļo un resnumā pieņemas ozols, kuru Kārlis Ulmanis stādījis savā 60. dzimšanas dienā tieši pretim savas klases logam. Pēc dabas pētnieka Gunta Eniņa aprēķiniem, ozols katru gadu savam apkārtmēram pieaudzē klāt 3 – 4 centimetrus, kas ir ievērojams ātrums. Pēc 35 gadiem Ulmaņa ozols jau varētu iekļūt dižozola statusā, sasniedzot nepieciešamo 4 m resnumu.

Tolaik skoliņa ceļojumu piezīmēs aprakstīta kā pazema un plata ēka, šķirta no šosejas ar šauru apstādījumu joslu un dārzu. “Tādas pat šauras tumšas kāpnes ved otrā stāvā kā toreiz. Arī tas logs vēl ir, pie kura Prezidents skolā ejot sēdējis, tikai tagad tas ir pārmainījies. Vienkāršo stiklu vietā šeit ir latviskos ornamentos ietērpts Prezidenta attēls.”

Ceļotājus uzņēmis un skolu izrādījis skolas pārzinis. Lai gan klase  visumā palikusi tāda, kā bijusi pirms pussimts un vairāk gadiem, tomēr no tā laika inventāra un soliem nav nekas saglabājies, zinājis stāstīt kāds ceļotājs. Tikai viens vecs sols atrodams bēniņos. Arī vecais skolas arhīvs neesot saglabājies. Te 1917. gadā saimniekojis kāds pseidoskolotājs, pulksteņmeistars Heidemanis.

Svētceļojumā uz “Pikšām” un “Ezerkleišām”

Par ekskursantu ziņkāres vietām bija kļuvušas arī „Pikšas” un „Ezerakleiši”, kuras, kā 1937. gadā apgalvoja žurnāls “Zeltene”, gadiem nākot un ejot, aizvien vairāk latviešiem izvērtīsies par īstām svētceļojumu vietām, jo tās Latvijas valsts tapšanas un atdzimšanas gados ieguvušas īpatnēju nozīmi kā valsts dibinātāja un atjaunotāja Kārļa Ulmaņa dzimtās sētas.

Paredzējums gan piepildījies tikai attiecībā uz “Pikšām”, kur atjaunotajās ēkās ir iekārtots K. Ulmaņa piemiņas muzejs.  “Ezerkleišām” tagad ir citi saimnieki.

Ja ceļotāju rīcībā nebija auto, uz K. Ulmaņa dzimto pagastu varēja nokļūt, aizbraucot vilcienā līdz Brakšķu pieturas vietai vai Līvbērzes stacijai. No stacijas sākās apmēram 4 km garais pārgājiens kājām – cauri Bērzmuižas centram, garām kapiem uz Bērzes muižas “Kalējiem”, kur tad bija jānogriežas uz “Pikšām”. Tajās saimniekoja prezidenta brāļa Jāņa dēls Vilis Ulmanis, nu jau aizsaulē aizgājušā piemiņas muzeja “Pikšas” direktora Gunāra Ulmaņa tēvs. 

Vecajā ēkā dzīvojušas vairākas Ulmaņu paaudzes, un te piedzimis arī Kārlis Ulmanis.

Muzeja, saprotams, tajos laikos vēl nebija, taču, cik var spriest pēc ceļojumu aprakstiem, lauku ikdienas ritmu bremzējošās ekskursantu grupas tomēr nav raidītas prom. Pieļauju, ka nebija to arī pārāk daudz.  

"Zema, pelēka "Pikšu" dzīvojamā ēka celta pirms vairāk nekā gadsimta no tēstiem resniem baļķiem, kas var izturēt vēl gadsimtus. Zemajās durvīs, kas iecirstas starp nelieliem, bet spodriem logiem, parādās tagadējais "Pikšu" saimnieks un laipni aicina iekšā. Nelīdz nekādi iebildumi — mums jāpaliek arī pusdienās . . .
Cauri lielajai saimes istabai, kur pie pavarda čakli rīkojas "Pikšu" saimniece, mēs nonākam istabā, kur pirms gandrīz 60 gadiem uzsācis savu slaveno dzīvi mūsu Prezidents. Vienkārša lauku māju istaba savāda svinīguma pilna. Pie logiem skaisti zaļo un zied puķes, radot skaistus ēnu rakstus uz gaišajām sienām, pie kurām Prezidenta un Prezidenta māmuļas fotoattēli.
Uz grāmatu plaukta daudzi albumi, pildīti skatiem no Prezidenta dzīves.

"Pikšu" saimnieks parāda savu saimniecību, kas jau tagad pelna apbrīnošanu, bet vēl tiek celtas jaunas ēkas. Modernās lauksaimniecības mašīnas apkalpo ne tikai "Pikšas", bet arī plašu apkaimi. Mūsu fotogrāfam darba pilnas rokas: jānofotografē "Pikšas" no ārienes un iekšienes, bet galvenais — Ulmaņu ģimenes jaunākā atvase Gunārs ar savu draugu  — dižciltīgu sivēntiņu, kas atvests no zemk. ministra Birznieka mājām, bet tā pieradis jaunā vietā, ka staigā saimniecei un mazajam Gunāram nopakaļ kā šunelis."

Par paraugsaimniecību bija kļuvušas arī 7 km attālās "Ezerkleišas", kuras iekopis prezidenta brālis Jānis Ulmanis – ne tikai priekšzīmīgs zemkopis, bet arī  saprātīgs un centīgs sabiedrisks darbinieks. Kārlis Ulmanis bieži uzturējies "Ezerkleišās", atpūties, vērojis lauku dzīves priekus un bēdas. Tā še esot radusies daža liela un ģeniāla doma, kas vēlāk izpaudusies valsts likumos.

Arī Ezerkleišu saimnieks ekskursantiem laipni izrādījis plašo dārzu un māju. Tās otrajā stāvā bijusi vienkārši ierīkota istaba diviem logiem un pilnu grāmatplauktu. Te uzturējies Kārlis Ulmanis, kad tas apciemojis Ezerakleišus.

Apkārtnes izdaiļošanā saimniekiem palīdzējusi arī sabiedrība. "Ezerkleišās" 1935. gada maijā, Meža dienu laikā, pašvaldību darbinieki, mazpulcēni un vietējie lauksaimnieki iestādījuši liepu un ozolu aleju, bet "Pikšās" 1937. gada Meža dienās te iestādīta varena birzs – ap 250 kociņu – un 20 ozoli. Tos gan tagad nemeklējiet! Kokiem, īpaši ozoliem, esot grūti šajā zemē iedzīvoties.

Anita Banziņa
Dobeles novada tūrisma informācijas centra vadītāja

Citējot un pārpublicējot atsauce obligāta