?!XJautājumi un ierosinājumi
Image CAPTCHA
Ierakstiet simbolu virkni, kas redzama attēlā.
X
Jautājumi un ierosinājumi
Image CAPTCHA
Ierakstiet simbolu virkni, kas redzama attēlā.
?!XPieteikt problēmu
Lai operatīvi novērstu iedzīvotāju konstatētās problēmas Dobeles novada pilsētā un ciematos, Jums ir iespēja par to informēt pašvaldības operatīvos dienestus, piemēram, par bojātu ielu apgaismojumu, bojātu ielu infrastruktūru, vandālismu vai nekārtībām ap atkritumu konteineriem.
X
Lai operatīvi novērstu iedzīvotāju konstatētās problēmas Dobeles novada pilsētā un ciematos, Jums ir iespēja par to informēt pašvaldības operatīvos dienestus, piemēram, par bojātu ielu apgaismojumu, bojātu ielu infrastruktūru, vandālismu vai nekārtībām ap atkritumu konteineriem.

Dobeles romantika viesnīcās

Adrese: 
Dobele. "Kurzemes viesnīca"

Turpinot stāstīt par dzimtās zemes apceļošanu pirmās brīvvalsts gados, nedrīkst aizmirst tādu svarīgu lietu kā nakšņošana. Gan šajos, gan tajos laikos Dobele galvenokārt ir vienas dienas ceļojuma mērķis, sasniedzams ar vilcienu vai auto, tomēr gadās arī ceļotāji, kas līdz savai gultai vakaros netiek, un tad ir jāmeklē naktsmājas.

Svaigi salmi sagādāti, piena kanna pasūtīta

Lai sekmētu nacionālo tūrismu, Tūrisma nodaļa lauku saimniecībās, skolās un sabiedriskajā ēkās organizēja tūristu apmetnes, kurā varēja apmesties ikviens tūrists. Pārgulēt varēja visnotaļ romantiski – draudzīgi kopā saspiedušies sienā kādā kūtsaugšā, uz salmiem vai uz guļammaisiem no soliem atbrīvotā klasē vai sporta zālē. Smalkāka, bet ne tik izplatīta lieta mītnēs bija gultas, kas kā luksus variants varēja apmierināt arī izlepušākus ekskursantus. Visās pagastu saimniecībās ceļotājiem bija obligāti jāpiedāvā piens, dažās varēja sarunāt arī pusdienas.

Pēc statistikas ziņām, 1937. gadā Latvijā pavisam bija 441 tūristu mītne. Dobelē gan tikai viena – ceļotāji varēja apmesties pilsētas valdes tūristu mītnē sešklasīgajā pamatskolā Dzirnavu ielā 2. Tā darbojās no 1. maija līdz 1. oktobrim.  

Kāda jauka nakšņošana aprakstīta ekskursiju un tūrisma mēnešrakstā  “Ekskursants” 1934. gadā.   

“Silti un sirsnīgi mūs saņem pamatskolas pārzinis ar kundzi. Par visu viņi jau padomājuši un parūpējušies: krāsnis izkurinātas, trīs klases no soliem atbrīvotas, vienā galdi ievietoti, svaigi salmi pagādāti, piena kanna pasūtīta, un karsta tēja gaida uz plīts. Viesmīlīgais ģimnāzijas direktors arī atsteidzies mūs apciemot. Cilvēku sirsnība imponē dabas jaukumiem. Smiekli un jautra čalošana atskan visos kaktos un stūros.”

Neblandies vakarā!

Turpretim viesnīcas, kā tālāk vēstī šī paša raksta autors, uzmezdams pamatīgu kauna traipu Dobeles viesmīlībai, sagādājušas skarbus piedzīvojumus. Nabaga ekskursantam, kurš izlēmis izmantot Dobeles viesnīcu ērtības, nevis gulēt uz salmu čupiņas klasē, nācies drūmi un ilgi klimst pa naksnīgo, ļaužu pamesto pilsētiņu cerētās gultiņas meklējumos. Acīmredzot kungs vadījies no kādā 30. gadu laikraksta norādēm, ka “pilsētas centros vienmēr ir tādas labierīces, ko saucam par viesnīcām."

Nudien, tādu nav trūcis arī Dobelē. 1934. gadā bijušas pat četras viesnīcas. Mazai pilsētiņai gana daudz. Jāpiebilst, ka tolaik viesnīcas neatņemama sastāvdaļa, ja pat ne galvenā, bija bufete vai traktieris, kur vakaros vareni kūsāja pilsētiņas saviesīgā dzīve ar visām no tā izrietošām sekām.   

Reklāmas un sludinājumi ir daudzsološi. Rau, "vispieietamākā katram ir un paliek II šķiras Komerc viesnīca. Iebraucējiem izdod glītas mēbelētas istabas. Silti un auksti ēdieni. Laipna apkalpošana".

Tomēr, ja tic sludinājumam Dobeles vadonī tūristiem, vadošā viesnīca Dobelē bijusi Kurzemes viesnīca.  Tur tiek piedāvāti pirmklasīgi ēdieni un dzērieni, glīti iekārtotas plašas, patīkamas telpas. Caurbraucējiem dabūjamas glītas un numurētas istabas.   

Realitāte, kā jau bieži gadās, apmet kūleni.  

"Drīz vien saskatu uz mājas baltās sienas trekniem melniem burtiem uzrakstu: "Kurzemes viesnīca." — "Šī būs mana cerētā atpūtas vieta", domāju un traucos pāri laukumam. Bet kas par joku — visi logi tumši. Ārējās durvis vaļā un koka trepes ved augšā. Durvju daudz, bet visas noslēgtas."

Beidzot uz vienas izkārtnītes viesis saburtojis, ka naktsmāju istabiņas jāpieteic bufetē, taču arī tās durvis bijušas ciet. Nav līdzējusi ne zvanīšana, ne durvju klapēšana.   

Neiet labāk arī Komercviesnīcā. Tur gan pēc ilgas zvanīšanas parādās kāda samiegojusies būtne ar elektrisko lukturīti rokā, kas īgni dara zināmu – istabiņas esot, varot dabūt, tikai iekšā gan nevarēšot tikt. Tumsā atslēgas pazudušas. Pēc ilgas grābāšanās atslēga gan tiek sadabūta, taču atslēgtā istabiņa viesi nesajūsmina. "Lai gan man apgalvoja, ka mazu kukaiņu nav, tomēr, spriežot pēc sienām, rodas cita pārliecība. Istabiņas izskats ne visai pievilcīgs: gultas bez veļas, madrači un spilveni notraipīti, tapetes atlīmējušās, grīda diez' kad mazgāta."

Izrādās, ka gultas veļa tomēr paliks nesadabūjama, jo saimniece atslēgu aiznesusi līdz. Lai gan viesnīcas jaunkundze laipni piedāvā savu veļu, autors tomēr nolemj atteikties, “nevar tak pašu jaunkundzi atstāt bez veļas”.

Šķiet, Dobele tolaik bijusi īsta tumsas valstība, jo arī Rīgas viesnīca tumsā iegrimusi. Kāda uzmodināta kundze gan skaidro, ka naktsmājas varot dabūt, “bet kad ierunājos par tīru un mierīgu istabiņu, tad atbild, ka tādas gan nevarēšot dabūt. „Nu, vai tad tiešām," saku, „tik slavenā pilsētā kā Dobelē nav nevienas viesnīcas, kur var mierīgi pārgulēt?" Bet sevī prātoju, vai nu iet uz staciju, vai uz Bērzes krastu nakti aizvadīt.”

Naktsmājas tomēr izdodas dabūt ceturtajā viesnīcā, ko sauc par Stacijas viesnīcu, lai gan arī še neiztiek bez piedzīvojumiem. Atkal nav atslēgas, atkal spuldzes izgrieztas un tumšas trepes. "Otras istabiņas izskats piemīlīgāks. Tā esot labākā. Lai gan logs vaļā, tomēr bufetes smaka liela. Vēl paiet kāds brītiņš, kamēr dabū apgaismošanu, un nu es varu taisīties pie miera. Gultas segas kādreiz ir bijušas lepnas — gaišzilas, bet tagad uz tām zīmētas visas dzīves ainas, un gulta pilna dažādu smaršu. Jā, Dobeles romantikas bet gala", – ironizē nakts viesis.

"Jā, dobelieši lieli "romantiķi" un kārtības" mīļotāji; pirms pulkstens desmitiem vakarā visi savās vietās: nododies mieram, iegrimsti savos sapņos, bet neblandies apkārt kā dieva nepieņemts un netraucē otra svētlaimību."

Lai brauc kaut vai ārzemnieki ciemā

Taisnības labad jāsaka, ka tik traki nav bijis vēl gadus sešus atpakaļ, kā to grāmatā "Kurzeme. Ceļotāja pieredzējumi un vērojumi Dievzemītes ārēs un sētās" apraksta Valdis. Lūk, Janševska viesnīcas durvis bijušas vaļā arī vakarstundā. "Istabiņa nav liela, bet visai glīta un tīra –  bez niknajiem kukaiņiem – visai mājīga un pat bagātīgi ierīkota, tā ka dažā ziņā pārspēj pat Rīgas vidējo viesnīcu numurus, jo pie visas ērtības un pilnības maksa daudz mērenāka".

Viesmīlības kvalitāte, laikam ritot, acīmredzot traģiski kritusi lejup, līdz to pamanījusi arī Dobeles pašvaldība. 1937. gadā “Zemgales Balsī” publicēts visnotaļ kritisks raksts  "Kādās telpās atrodas viesnīcas Dobelē". 
"Katrai viesnīcai ir arī numuru istabas nakts gulētājiem — "mājīgas, siltas, tīras, patīkamas" — nāc tik un dusi saldi. Tas tā no ārienes. Kādās telpās mitinās patiesībā visas trīs Dobeles viesnīcas, par to spriedumu devusi pilsētas sevišķa būvkomisija, kas izdarījusi viesnīcu telpu apskati."

Un šī atsauksme nav tiešām glaimojoša: sienu, grīdu krāsojums nolietojies, elektriskā instalācija, dūmvads neatbilst saistošiem noteikumiem, trūkst ventilācijas un tā tālāk.  

"Nebūtu komisija minētās telpas apskatījusi, to īpašnieki droši vien vēl līdz šai pašai dienai nezinātu, kādās telpās atrodas viņu viesnīcas-trakt. un kas darāms, lai telpas būtu piemērotas. Tagad tas viņiem zināms, un viņi, kā ziņo, jau gatavojoties stāties pie darba. Skaidrs, ka tā tas arī notiks un pēc  1938. gada 1. augusta Dobele varēs lepoties ar saviem "hoteļiem", lai brauc kaut vai ārzemnieki  ciemā."

Kas īsti mainījies pēc šī datuma un vai ārzemnieki patiešām tās par labām atzinuši, par to nekādas ziņas gan tā laika periodikā netrāpījās atrast. Tomēr 1939. gada “Zemgales Balsī” izlasāma ziņa, ka Sabiedrisko lietu ministrijas tūrisma nodaļa par tūristu viesnīcu Dobelē izraudzījusi Rīgas viesnīcu Zaļā ielā 1. Tā nes tūristu viesnīcu zīmi — sarkanu trijstūri sarkanā aplī un ievesta īpašā tūristu viesnīcu sarakstā. Tā jau ir “zvaigznīte”!

Komandējumu stāsti

Padomju laikos man kā trimdā nosūtītajai jaunajai speciālistei tika ierādīts dzīvoklītis tieši virs vienīgās Dobeles viesnīcas, kas atradās tagadējā Tirgus laukumā 4. Savukārt tieši tur agrāk bija mitinājusies Kurzemes viesnīca.

Arī visai skarbi apstākļi mūsdienu cilvēka izpratnē – šauras istabiņas ar kopēju galdu un kādu "tumbočku", viena tualete ar dažām izlietnēm uz visiem viesiem koridora galā, sapīkusi dežurante. Ekskursantus gan tur  neredzēja. Tie ar saviem matracīšiem joprojām meklēja skolu sporta zāles vai brīvas klases. Viesnīcā apmetās galvenokārt komandējumos izsūtītie un armijas zēnus apciemot atbraukušie, ar kuriem bieži nācās saskrieties kopējā kāpņu telpā. "Maikās" izmetušies, ar dvieļiem pār plecu un ziepju trauciņu rokās viņi rikšoja pie izlietnēm vai uz kopējo ateju. Istabiņās ar čīkstošām gultām nācās sadzīvot četriem vai sešiem svešiniekiem Toties kāda draudzība tik neuzdīga pie kopējā galda un kādi komandējumu stāsti neradās!

Modinātāju rītos nevajadzēja – kovārņu bari, neganti ķērcot baznīcas dārzā, rāva augšā ikvienu. Un nekas – neviens nesūdzējās. Labi, ka vispār tika pie spilvena, kur galvu nolikt. Tādi laiki.  

80. gados Dobelē tika uzbūvēta jauna viesnīca – tam laikam dikti moderna un lepna. Jaunā viesnīca un toreizējās valsts bankas ēka  "apliecināja dobelnieku centienus meklēt oriģinālus arhitektoniskos risinājumus jaunajā apbūvē". Mūsdienās pārtapusi par "Hotel Dobele", viesnīca, ārēji gan neko daudz neizmainījusies, viesus uzņem joprojām.

 

Anita Banziņa
Dobeles novada tūrisma informācijas centra vadītāja

Citējot un pārpublicējot atsauce obligāta