?!XJautājumi un ierosinājumi
Image CAPTCHA
Ierakstiet simbolu virkni, kas redzama attēlā.
X
Jautājumi un ierosinājumi
Image CAPTCHA
Ierakstiet simbolu virkni, kas redzama attēlā.

Vēsture

Penkules pagasts

Vecākais zināmais Penkules rakstiskais minējums ir 1272. gada 7. oktobra dokumentā par Spārnenes novada sadalīšanas protokolu, kur minēts ciems Wanpen.
Iespējams, ka Kurzemes hercogistes laikos Penkule ietilpa Tērvetes novadā.
17. gs. otrajā pusē novadā iebruka gan zviedri, gan sakši, bet 18. gs. sākumā - krievi. Par cīņām ar tiem liecina teikas, kā arī vietvārdi - Zviedrājs pie Laģiem, Krievu kapi pie Vecvagarēm u.c.
1873. gadā izbūvēja dzelzceļa līniju Jelgava - Mažeiķi. Ap šo laiku sāka attīstīties no baroniem iepirktās saimniecības. Lielākās no tām bija Ausekļi, Laģi, Supas, Vecvagari.
Gadu desmitu un simtu laikā Penkules pagasta robežas mainītas neskaitāmas reizes. 19. gs. tas skaitījās kroņa (valsts) pagasts, 20. gs. sākumā Penkulei pievienoja otru kroņa pagastu - Kroņa Auci.
20. gs. sākumā Penkules pagasts veidoja apvienību no Penkules, Cimeres un Kroņauces pagastiem. Katram no tiem bija sava pārvaldība, bet tad tie tika apvienoti vienā Penkules pagastā ar vienu pagasta namu un divām skolām - Penkulē un Kroņaucē. Pagasta nams vispirms atradies jaunuzbūvētajā skolas ēkā, tad pārcēlies uz jauno pagasta namu (tagadējo pasta ēku). Pagasta zemes platība bija 15000 pūrvietas (1 pūrvieta - 0,36 ha). No visas zemes platības apmēram 3500 pūrvietas aizņēma meži, no kuriem visievērojamākais bija Silatīļu, Bramaņu un Sēju mežs, kur atrodas kapsēta.
Pateicoties zemes stāvoklim, kurš uzskatāms par caurmērā vidēji labu, saimnieciskais stāvoklis uzplauka jau ar pirmskara gadiem - vienmērīgi labi bija attīstīta graudkopība un lopkopība.
Penkules pagastā 20. gs. sākumā dzīvoja apmēram 1300 iedzīvotāju. No tiem tikai kādi pāris desmiti bija lietuvieši un daži krievi, pārējie bija latvieši. Pirms 1. pasaules kara Penkulē klejoja čigānu bari, bet pēc kara tie apmetās uz renti vai izklīda. Pirmā pasaules kara laikā gandrīz visi iedzīvotāji bija aizbēguši, jo krievu kareivji dzina ar varu ārā no mājām. 1. pasaules kara laikā pagasta robežās nekādas cīņas nenotika, tāpēc ēkas cieta maz. Vairāk cietusi skola un pagasta nams, kurus par mītnēm bija izraudzījies vācu karaspēks. Bēgļi, kuri aizbēga 1915. gadā, pārnāca tikai 1918. - 1921. gadā. Atgriežoties no bēgļu gaitām, cilvēkiem nebija jāuztraucas par savām mājām, jo tās nebija nodedzinātas, tikai mantas bija saplēstas, sadedzinātas vai arī nolaupītas.
Ar Latvijas valsts nodibināšanos atplauka saimnieciskā, pašvaldības un sabiedriskā dzīve. Penkulē uzbūvēja dzelzceļa staciju, uzcēla biedrības namu, izbūvēja modernu nespējnieku patversmi un uzcēla jaunu, plašu skolas ēku. Iedzīvotāji galvenokārt nodarbojās ar zemkopību, atsevišķi saimnieki - ar dravniecību un dārzkopību. Dravniecība tomēr bija uz zema līmeņa. Dārzkopība sāka atjaunoties pēc 1. pasaules kara, daudz stādīja augļu dārzus. Ogu dārzu bija maz, gandrīz nemaz neaudzēja upenes, jo ar tām bija pilni meži. Iedzīvotāji, kuri atgriezās no bēgļu gaitām Vidzemē, sēja kaņepes, kuras pirms tam Penkulē neaudzēja.
Otrā pasaules kara laikā aktīva kara darbība Penkules pagasta teritorijā nenotika un frontes līnija pagasta teritoriju nešķērsoja. Vienīgā celtne, kura cieta kara laikā, bija skola un nelielas blakus esošās ēkas. Skola gan necieta no aktīvas kara darbības, to vācieši atkāpjoties uzspridzināja. Kara laikā Penkulē ieradās bēgļi - vispirms no Krievijas, kurus vācu karaspēks sūtīja projām no frontes līnijas, vēlāk, vāciešiem atkāpjoties, ieradās bēgļi no Daugavpils apkārtnes.
Muižas. Ālaves muiža celta 19. gs. Tā ir divstāvu koka celtne, apakšā ir lieli pagrabi. Kādreiz muižas apkārtnē bijis liels un skaists parks ar retu sugu kokiem, bet tagad tas ir aizaudzis. Ap visām muižas durvīm bijuši skaisti kokgriezumi. Muižas ēka ir ļoti sliktā stāvoklī. Augšējā stāvā sen neviens vairs nedzīvo.
Cimeres muiža bija liela, no koka celta dzīvojamā māja. Tajā bija kādas 12 istabas. Netālu no dzīvojamās ēkas atradās lielas graudu noliktavas, zirgu stallis un vēl dažas mazākas saimniecības ēkas. Ap dzīvojamo ēku auga daudz lielu koku.
Skola. Arhīva fonda "Kurzemes lauku skolu virskomisija" dokumentos redzams, ka Penkules pagasta skola dibināta pēc 1875. gada. 1886. gadā sastādītajā Kurzemes guberņas skolu sarakstā minēta arī Pankeldorfas (Penkules) pagasta skola.
1888. gadā skola pārcēlās no "Ķesteru" mājām uz jaunuzcelto skolas ēku Penkules pagasta centrā.
1937. gada 24. septembrī skola atkal pārcēlās uz jaunu divstāvu celtni. No četrgadīgas skolas izveidoja sešgadīgu pamatskolu, kurā strādāja skolas pārzinis un seši skolotāji.
1940. gada 27. janvārī pie Penkules 6-gadīgās pamatskolas nodibinājās Penkules pamatskolas karoga fonds. 1940. gada izlaidumā karogu iesvētīja. Skolas karogā bija ierakstīta devīze "Mūsu domas un darbus vienotai latvju tautai". Otrā pasaules kara laikā karogs aizgāja bojā. 1998. gadā karogu atjaunoja. Izlaidumā, klāt esot Latvijas Valsts prezidentam Guntim Ulmanim, atjaunoto skolas karogu iesvētīja. 1944. gadā vācieši skolas telpās novietoja Latvijas pilsētu tipogrāfiju iekārtas, lai tās tālāk nosūtītu uz Vāciju. Atkāpjoties, lai vērtīgās iekārtas neatstātu padomju rokās, vācu armija skolu sabombardēja. Skola nodega līdz pamatiem. 1944. gada rudenī par skolu izraudzījās "Lielpreciniekus", kuru saimnieki bija devušies bēgļu gaitās. Telpas bija šauras un neatbilda skolas vajadzībām, tāpat nebija piemērota inventāra. Ar 1945. gada rudeni pirmās četras klases uzsāka mācīties "Bemberos". Skolēnu skaits strauji auga - līdz 207 skolēniem. Ar 1946. gadu skola tika pārveidota par 7-gadīgo pamatskolu. Tā savā rīcībā ieguva vēl vienu ēku - bijušo pagasta namu (tagadējo pasta ēku), kur ierīkoja vēl divas klašu telpas. 1946. gadā sākās nodegušās skolas atjaunošanas darbi, tos pabeidza 1949. gadā, un oktobrī skolēni uzsāka mācības atjaunotajā ēka.
20. gs. 50-to gadu 2. pusē izveidotas divas skolas filiāles. Viena dažus gadus atradās "Klūnās", kur skolēni mācījās krievu un latviešu plūsmās. Otra filiāle - Zemgales pamatskola - darbojās "Stiļļos". Abas filiāles tika likvidētas 70-to gadu sākumā sakarā ar skolēnu skaita samazināšanos.
1961. gadā kolhozs "Penkule" skolai nodeva arī bijušo veco skolas ēku, tika uzsākts šīs ēkas kapitālais remonts un pārbūve. Uz to pārcēla internātu. 1961./1962. mācību gadā skolā atvēra 8. klasi. Ar 1962./1963. mācību gadu tā tika pārveidota par Penkules astoņgadīgo skolu.
Tā kā draudze bija pārstājusi darboties, tad 1965. gadā bijušās Penkules baznīcas telpās ierīkoja sporta zāli, kuru izmantoja gan skola, gan Penkules ciema sportisti. 1994. gadā baznīca tika atdota atpakaļ draudzei.
Ar 1966./1967. mācību gadu, pēc trešā stāva uzcelšanas un skolas telpu kapitālā remonta, pilnībā notika pāreja uz kabinetu sistēmu.
Kārtējo reizi skola tika reorganizēta 1985./1986. mācību gadā, kad to pārveidoja par nepilno vidusskolu, bet ar 1989./1990. mācību gadu tā jau bija Penkules deviņgadīgā skola. No 1992. gada 1. janvāra skola nonāca Penkules pagasta pašvaldības pārziņā. 1992. gadā tā tika pārdēvēta par Penkules pamatskolu. Ar 1994. gadu tika uzsākta sporta zāles celtniecība.
Ar 1996./1997. mācību gadu skolā uzsāka datorapmācība, un no 1999. gada skolai nodrošināts interneta pieslēgums.

Penkules baznīca. 1569. gada 28. februārī Kurzemes hercogs izdod rīkojumu celt baznīcu - "pili uz kalna" (Tērveti) un Vecauces pili. Izpildot šo rīkojumu, Penkulē uzcēla pirmo koka baznīcu. Pirmā Penkules baznīca atradās pie Bēnes robežas netālu no Smuku mājām, iepretī Ķesteriem un līdzās kādai vecai kapsētai. Šo baznīcu dēvēja par Smuku jeb Apšu baznīcu. 1632. gadā šo baznīcu vēl lietoja, bet 1637. gadā baznīca jau bija dzīvībai bīstamā stāvoklī. 1654. gadā baznīca sabrukusi. Jaunu baznīcu tagadējā Penkules centrā uzcēla Tērvetes muižas pārvaldnieks hercogs E.Birkens 1691. gadā. Tā bijusi no mūra ar sarkaniem dakstiņiem. Bet jau 1697. gadā izrādījās, ka baznīcas tornis ir pārāk nedrošs, lai turētu divus baznīcas zvanus. Par šo torni vēl dzirdams 1721. gadā, bet jau 1741. gadā to vairs nepiemin. Vēl 1795. gadā atzīmēts, ka baznīca ir no mūra ar salmu jumtu un ģēvelē piestiprināti divi zvani. Nav zināms, cik ilgi tur baznīca atradusies.
Vēlākajos gados ir celta trešā baznīca no koka ar salmu jumtu bez torņa. Šī baznīca nav ilgi pastāvējusi, jo 1865. gadā ir uzcelta jauna, pēc skaita jau ceturtā baznīca, bet, iespējams, ka tikai pārbūvēta esošā ar jaunu torni. Šī baznīca iesvētīta Ticības atjaunošanas svētkos 1865. gada 17. oktobrī (pēc vecā stila). Baznīcas kapitālais remonts izdarīts 1908./1909. gadā.
Penkules draudze savas pastāvēšanas laikā vienmēr ir bijusi patstāvīga. Kādreiz tai ir bijusi sava mācītāja vieta, bet rakstītos avotos minēts, ka jau 1621. gadā baznīca bijusi tik tālu sakritusi, ka mācītājs tur nav varējis uzturēties. Kopš 1691. gada Penkules draudzi apkalpoja Kalnamuižas, vēlāk Tērvetes draudzes mācītājs. Ar 1927. gadu katrai draudzei bija savs pastāvīgs mācītājs. 1934. gadā baznīca tika kapitāli restaurēta. Tā tiek pie jaunas altārgleznas. Atjaunotās baznīcas iesvētīšanā piedalījies Valsts prezidents A.Kviesis ar kundzi.
Baznīcai bijusi liela draudze un regulāri notikuši dievkalpojumi. Visos baznīcas svētkos līdzdalību ņēmis baznīcas koris. Kādu laiku par draudzes mācītāju kalpoja Valdis Mežezers. Viņš cēlies no Kalnamuižas, bijis dzejnieks un rakstnieks, rīkojis arī rakstnieku vakarus. Kādā no tiem piedalījās Fr.Dziesma un Anšlavs Eglītis. 1942. gadā uz mācītāja ievešanu amatā bija ieradusies rakstniece Zenta Mauriņa.
2. pasaules kara laikā vajadzēja nodot krāsainā metāla izstrādājumus, lika noņemt arī baznīcas zvanu. Pirmo pavēli par zvana noņemšanu centās noklusēt. Pēc atkārtotas pavēles pagasts paziņoja, ka tā rīcībā nav ierīču, ar kuru palīdzību zvanu varētu noņemt no torņa. Tad atbrauca vācu vienības, kas to noņēma un aizveda.
20. gs. 60-os gados draudze pārstāja darboties. Baznīcu izmantoja graudu glabāšanai. Baznīcai un tornim bija nepieciešams remonts. Torni neviens neņēmās labot, tāpēc to ar traktora palīdzību novilka zemē. Tā kā skolai nebija savas sporta nodarbību telpas, tad 1965. gadā bijušās Penkules baznīcas telpās ierīkoja sporta zāli, kuru izmantoja gan skolas, gan ciema sportisti. Ar 1994. gadu baznīcu skola atdeva atpakaļ draudzei, kas uzsāka baznīcas un torņa atjaunošanas darbus.
Penkules baznīca ir evaņģēliski luteriskā baznīca. Tai ir īpatnējs altāra veidojums - altārim ir jāstāv uz austrumiem, bet tas stāv uz ziemeļiem. Penkules baznīcas altāra glezna ir saglabājusies un atrodas Rundāles pils muzejā. To gleznojis Atis Grunde, izmēri 165 x110,4 cm. Gleznā attēlota Jēzus Kristus augšāmcelšanās.
1998. gadā tika atjaunotas baznīcas durvis. 1998. gada 16. decembrī baznīcas tornis tika uzcelts no jauna.

Kopsaimniecības. Piespiedu kolektivizācijas rezultātā 1948. - 1949. gadā Penkulē izveidoja septiņas nelielas kopsaimniecības: "Brīvais Arājs", "Dzintarzeme", "Jaunā Dzīve", "Komunārs", "Padomju Zeme", "Progress", "Uzvara". Laika gaitā šos kolhozus pamazām apvienoja, līdz 1973. gadā izveidoja vienu kopsaimniecību - kolhozu "Penkule", kurš pastāvēja līdz 1991. gadam, kad to pārveidoja par SIA "Penkule".
Pirmais kolhozs Penkulē bija "Brīvais Arājs", kuru juridiski noformēja 1948. gada 15. jūlijā un tajā apvienojās 32 zemnieku saimniecības.

1948. gada 6. septembrī 19 darba zemnieki ar 89 ģimenes locekļiem apvienojās un nodibināja kolhozu "Progress".
1949. gada 18. februārī nodibinājās kolhozs "Jaunā Dzīve". Tajās apvienojās 28 zemnieku saimniecības ar 55 ģimenes locekļiem. Apvienotā zemes platība bija 476 ha.
1949. gada 9. aprīlī apvienojās 7 vidējo, 17 mazturīgo un 10 bezzemnieku ģimenes un izveidojās kolhozs "Dzintarzeme". Zemes kopplatība bija 315 ha, tai skaitā 255 ha aramzemes.
1949. gada 15. aprīlī noorganizējās kolhozs "Padomju zeme", kurā apvienojušās 35 zemnieku saimniecības ar 411 ha zemes.
1949. gada 11. jūnijā noorganizējās kolhozs "Komunārs".
1949. gada vasarā nodibinājās beidzamais kolhozs - "Uzvara". 1950. gadā šis kolhozs beidza eksistēt, jo to pievienoja kolhozam "Brīvais Arājs".
1950. gada 2. jūlijā apvienojas kolhozi "Dzintarzeme" un "Padomju zeme". To vietā izveidoja kolhozu "Vienība" ar 726 ha lielu zemes platību un 103 kolhoznieku sētām.
1961. gada 13. februārī kolhozs "Vienība" apvienojās ar kolhozu "Brīvais Arājs" un pirmo reizi parādījās nosaukums "Penkule".
1950. gada 4. jūlijā "Komunārs" apvienojās ar kolhozu "Jaunā Dzīve" un izveidojās kolhozs "Molotovs". Vēlāk šis kolhozs apvienojās ar kolhozu "Progress", bet 1957. gadā "Molotova" kolhozs tika pārdēvēts par kolhozu "Zemgale". 1963. gada 27. februārī kolhozu pārdēvēja par "Skujaini", kas pastāvēja līdz 1973. gada 18. augustam, kad notika kolhozu pēdējā apvienošana ar kolhozu "Penkule".
 
Sabiedriskā dzīve. No 1900. gada Penkules pagastā veidojās dažādas biedrības un apvienības: Savstarpējā uguns apdrošināšanas biedrība (1900.); Izglītības biedrība "Darbs"(1919.); Lopkopības pārraudzības biedrība (1923.), kura katru gadu Bēnē  rīkoja lopu izstādes; Penkules krājaizdevu biedrība (1924.); Penkules mednieku biedrība (1927.), kura katru gadu 26. jūnijā Laģu līcī pie Auces upes rīkoja zaļumballi; Penkules meliorācijas sabiedrība (1929.); Penkules cukurbiešu audzētāju biedrība (1933.); Lauksaimniecības biedrība (1937.).
1919. gadā Penkulē tika organizēti aizsargi. Kopš 1925. gada pie Penkules nodaļas darbojās sporta pulciņš.
1935. gadā Penkulē tika izveidots mazpulks, kuram deva nosaukumu "Pumpurs".
1928. gadā Penkules futbola komanda ieguva pirmo vietu valsts mērogā. Tas bija liels lepnums un sasniegums ne tikai penkulniekiem, bet arī tuvāko pagastu iedzīvotājiem.
1930. gadā tika pārbūvēta Penkules muiža. Tai klāt piebūvēja zāli un nosauca par Biedrības namu. Zālē bija 500 sēdvietas, namu atklāja Ministru prezidents Kārlis Ulmanis.
 
Ievērojamas personības, kuru dzīve vai darbība saistīta ar Penkuli:
- agronoms, augu fiziologs Arvīds Pārups;
- dzejnieks, grāmatizdevējs, teologs Valdis Mežezers;
- gleznotāji - Līvija Zariņa, Aleksandrs Rūtenbergs;
- ģeologs Astrīds Freimanis;
- jurists, diplomāts, agronoms Vilis Stalažs;
- keramiķi - Elvīra Ogriņa, Pēteris Gustavs;
- koktēlnieks Ritvars Kalniņš;
- Latvijas Valsts prezidents Alberts Kviesis;
- pedagogi - Bruno Jansons, Diāna Smilga;
- sakaru ministrs Osvalds Stungrevics;
- tulkotājas - Maija Silmale, Marta Grantovska;
- valodnieks Ilmārs Freindelfelds.

Naudītes pagasts

Naudītes pagasta meži, pakalni, saimniecības un vecākās paaudzes cilvēku prāts glabā daudz teiksmainu senatnes stāstu. To ir atzinuši vēsturnieki un arheologi, kas vairāk kārt sekmīgi veikuši izrakumus Naudītes pagastā. Jānoganu un Vecpokaiņu robežās atrasti agrā dzelzs laikmeta kapi ar vēsturiskām senlietām, Līķu māju robežās uzieti akmens laikmeta priekšmeti, Sinkās atrasti 5 uzkalniņi un agrā dzelzs laikmeta ieroči.
Svarīga vēsturiska vieta kādreizējā Naudītes pagasta teritorijā ir Spārnu pilskalns pie Spārnu ezera (pašreizējā administratīvi teritoriālajā iedalījumā - Īles pagastā). Par šo pilskalnu rakstījis Dr. A.Bīlenšteins un E.Brastiņš. Pastāv viedoklis, ka Spārnu pilskalns ir hronikā minētā Raktes pils vieta - 13. gadsimta Spārnenes zemes galvenais centrs.
Augsti un krāšņi Naudītes pagastā ir bijuši Grābenu, Vīļu un Poču kalni.
Bez 15 ha lielā Spārnu ezera var vēl minēt Melnezeru. Pagastu šķērsojušas Sesavas, Gardenes un Auces upes (patlaban pagasta teritorijā no iepriekšminētajām ir tikai Sesavas upe).
A.Bīlenšteins savos rakstos jau 1869. gadā pirmoreiz pieminējis mūsdienās slavenās Naudītes pagasta Pokaiņu meža akmeņu kaudzes. A.Bīlenšteins kopā ar prāvestu Augustu fon Rozenu vācis materiālus par Zemgales un Kurzemes pilskalniem. Darba gaitā tikuši apsekoti Spārnu un Oganu pilskalni, visa teritorija starp Oganu māju kopu, Sesavas upi, Dobeles - Īles ceļu un Pokaiņu krogu. A.Bīlenšteins ir iepazinies arī ar Bērzukalnu, Naudaskalnu, sevišķu uzmanību mežā pievēršot Grābenu kalniem, kur līkloču gravās pamanījis ūdeņu apskalotus akmeņus, kas atgādina bruģi. Pokaiņos veiktie arheoloģiskie izrakumi ir apstiprinājuši, ka augsnes slānis šeit veidojies mūsu ēras 1. un 2. gadu tūkstotī. Kādreiz te bijuši seno zemgaļu tīrumi, bet mūsdienām tuvākajos gadsimtos ar zemkopību saistīta darbība šeit nav notikusi - izveidojies mežs.
Vissenākie pagaidām zināmie Latvijas lauku apdzīvoto vietu, mežu, nocietinātu piļu, pilsētu, zemnieka sētu u.c. skicējumi pieder diezgan plaši pazīstamam Šveices 17. gs. māksliniekam Johannam Rūdolfam Šturnam. J.R.Šturns vācu ķeizara Leopolda I delegācijas sastāvā 1661. gada pavasarī no Vīnes caur Morāviju, Rietumpoliju, Austrumprūsiju, Kuršu kāpām, Rietumlietuvu, Latviju, Pleskavu un Tveru, karietē brauca uz Maskavu. Mākslinieks brauciena laikā zīmēja ilgākas apstāšanās vietās redzēto. Latvijas caur brauciena laikā radās 37 akvareļu skices. Lai gan skices ir nepilnvērtīgas, tās ir ticams avots Latvijas lauku kultūrainavas pētīšanai. J.R.Šturns ceļa posmā no Lielauces uz Dobeli ir uzskicējis Naudītes pagasta zemnieka sētas "Pokaiņi" un "Zeltiņi", pēc kurām var spriest par apzinātu apstādījumu veidošanas tendenci Latvijā, kā arī par to, ka jau 17. gs. vidū bija izstrādāti noturīgi principi saimnieciskās un citas darbības laukumu veidošanai, ierobežojot šo platību ar ēkām, žogiem, vārtiem, ceļiem, ūdenstilpnēm u.c. "Pokaiņos" un "Zeltiņos" skaidri saskatāms divu pagalmu princips, kad apbūves laukums tika dalīts darbu jeb netīrajā daļā (pagalmā), kas parasti atradās starp dzīvojamo māju un lopu mītnēm, un izrādīšanās jeb tīrajā daļā (pagalmā), kas atradās starp dzīvojamo māju un saimniecības vērtību glabātuvi - klēti.
Naudītē bijušas vairākas muižas, piemēram, Naudīšu muiža jeb Naudīte, Pētervalde jeb Stenģeļa muiža, kā arī Jaun-Sesava. Vēsturiski kādai gravai bijis apzīmējums "mēra vārti". Iespējams, ka šis nosaukums vēsturiski radies 18. gs. sākumā - lielā mēra laikā, kad smagi cieta Dobeles novads, sevišķi skarot bērnus un vecāka gadagājuma ļaudis. Naudītes pagasts apvienojis 4 daļas: Naudītes pagastu (naudīšniekus), Mežkunga pagastu jeb Pētervaldi (pētervaldniekus), Jaunsesavas pagastu (sesavniekus) un Pilskunga pagastu (tīļeniekus).
1. pasaules kara laikā tika izpostīts pagasta arhīvs un iznīcināti visi arhīva dokumenti, tāpēc ir ļoti grūti izsekot pagasta vēsturei. Kara laikā 1915. gada jūlijā daudzi naudīšnieki devās bēgļu gaitās uz Vidzemi, Kurzemi, Krieviju, citi iesaistījās kara darbībā.
1918. gada beigās un 1919. gada sākumā Naudītē noritēja sīvas cīņas par padomju varu. 1918. gada 26. decembrī Jaunsesavas pagastā tika likti pamati padomju varai - ievēlēta padome saskaņā ar Latvijas strādnieku, bezzemnieku un strēlnieku pagaidu valdības 17. decembra manifestu par padomju varas atjaunošanu Latvijā. Bet jau 1919. gada 22. jūnijā Pētervaldes muižā pagasta bezzemnieku sapulcē tika ievēlēta Naudītes pagasta pašvaldība saskaņā ar Latvijas Pagaidu valdes rīkojumu par pašvaldību atjaunošanu pagastos. Pagastā bija 131 balsstiesīgs bezzemnieks, vēlēšanās piedalījās 34 %. Tika ievēlēts pagasta vecākais, 2 palīgi, 8 vietnieki un 1 tiesnesis. 1921. gada 15. augustā pagastā notika pirmās skolotāju vēlēšanas. 1922. gadā tika ievēlēta Zemes ierīcības komiteja 5 cilvēku sastāvā. 1923. gadā darbojas Aizsargu izrīkojuma komisija, Naudītes - Sesavas Izglītības biedrība "Imanta" un Latviešu zemnieku savienības nodaļa. Pagastā ir nespējnieku nams. Par kārtību pagastā rūpējas policisti, kārtībnieki un zemessargi. Sestdienās un svētdienās pagastā darbojas bibliotēka. Pagastā ir sava krājaizdevumu sabiedrība, uguns apdrošināšanas biedrība, auto klubs. Pagastā tiek veikta ceļu revīzija, kā arī lauksaimniecības skaitīšana. 1925. gadā Naudītes pagastā ir 1686 iedzīvotāji, no tiem 932 sievietes (55 %) un 763 vīrieši (45 %). No 1925. līdz 1928. gadam pagastā reģistrēti 86 ārzemnieki (vācieši, lietuvieši, poļi, krievi u.c.). 1935. gadā pagasta platība ir 84 km², iedzīvotāju skaits - 1550, no tiem vīrieši - 733 (47 %), sievietes - 817 (53 %).
70 % no zemes kopplatības sastāda aramzeme. 1937. gadā lielāko daļu no visiem sējumiem sastāda tīruma zālāji, ziemāji, mieži, auzas, mistrs.
1936./1937. gadā sociālajai apgādei tiek atvēlēta piektā daļa no pagasta budžeta. Jaunsesavas baznīcā darbojās Dobeles evanģēliski luteriskās baznīcas filiāle. Baznīcu uzcēla 1906. gadā par cilvēku saziedotajiem līdzekļiem. Aktīvi tā darbojās līdz 20. gs. 50. gadu beigām, kad draudze tika izklīdināta. 1974. gada 30. maijā ar ciema padomes atļauju baznīca kopā ar baznīcas vārtiem tika uzspridzināta.
Naudītes pagastā darbojušās vairākas skolas. Naudītes pamatskola dibināta 1882. gadā, tā atradās Dobeles - Īles ceļa malā. 20. gs. 30. gados skolā darbojies 345. Naudītes mazpulks. Skola tika sagrauta Lielā Tēvijas kara laikā, kad Naudītē risinājās smagas kaujas. Skola darbību atsāka 1945. gadā Pētervaldē. 3 km no Penkules robežas atradās Jaunsesavas pamatskola, celta cara laikos. Skolu likvidēja 20. gs. 60. gadu beigās. 1974. gadā slēdza arī skolu Pētervaldē. Līdz 1991. gadam bērni ar autobusiem tika vesti uz Bēnes vidusskolu. Pateicoties novadniekam LKP CK 1. sekretāram Jānim Vagrim, 1991.gadā durvis vēra jaunā Naudītes pamatskola, kas celta 162 skolēniem.
Lielu postu pagastam nodarīja 1941. un 1949. gada deportācijas, kā arī kolektivizācija, kad pagasta teritorijā izveidoja kopsaimniecības. 1967. gadā Naudītes ciema platība bija 113,1 km², iedzīvotāju skaits - 901. Meži aizņem 1/3 kopplatības. Zemes izmantotāji - p/s "Naudīte" (4976 ha) un p/s "Bēne" (1200 ha). Pagasta robežas padomju laikā vairāk kārt grozītas. Daļa sākotnējās Naudītes pagasta teritorijas atdota Īlei, Anneniekiem un Auriem. 1984. gadā Naudītei no Auru pagasta pievienota Apgulde.
Naudītes pagastā dzimuši un dzīvojuši: rakstnieks Kārlis Fimbers; dzejnieks, psiholoģijas un socioloģijas profesors Unionas koledžā Ņūdžersijā Gunars Saliņš; rakstnieks, fotomākslinieks Gunārs Birkmanis; gleznotājs, grafiķis Ernests Hermanis Gētgens; revolucionārs Jānis Lencmanis; komunists Jānis Vagris, keramiķis Egons Šmēdiņš.